Patiesības grāmata

Kas esam mēs, cilvēki, uz šīs mazās Zemes, kura kopā ar mums riņķo ap Sauli un dodas cauri pasaules Visuma telpai līdz ar miljoniem mums nepazīstamu pasauļu? Cik niecīga un iznīcīga ir mūsu dzīvība! Kā vārgi, nevarīgi bērniņi mēs ienākam pasaulē. Mūs vajag ilgu laiku rūpīgi kopt, ēdināt un apģērbt. Trešo daļu mūsu dzīves laika mēs izlietojam, lai sagatavotos šai dzīvei. Vēl otru trešdaļu mēs strādājam, daudz pūloties, lai nopelnītu uzturu sev un savai ģimenei. Un drīz vien tuvojas vakars un vecums. Vēl daži gadi, un mēs esam sirmgalvji, nespējīgi strādāt. Jaunā paaudze mūs kā nederīgus pastumj pie malas un mēs ēdam tā saukto „žēlastības maizi.” Beidzot vēl garākas vai īsākas, vieglākas vai grūtākas ciešanas, un tad – nāve.

Tā ir rūgta patiesība, kuru cilvēks nespēj ne noliegt, ne grozīt. Kaut arī prāts un zinātne, attīstība un izglītība būtu desmit un simtreiz attīstītākas un augstākas, nekā tās ir šodien, tās tomēr nespēj mūs izvest no dzīves smaguma un grūtībām. Tās nespēj mūs atsvabināt no rūpēm gādāt naudu vai arī izmainīt uz labu mūsu nelaimīgo laulību vai mūsu nerātnos bērnus. Tās nespēj mums atņemt mūsu slimības un vājības, kad esam sasnieguši cienījamu vecumu. Un vai tās mūs spēs mierināt, kad nāve pieklauvēs pie mūsu durvīm un tu manīsi viņu, šo neredzamo un briesmīgo slepkavu, dienu un nakti lidināmies pār tavu slimības gultu un arvien vairāk tev tuvojamies?
Cik nedroša ir visa mūsu dzīves gaita! Cik bieži laikraksti ziņo par piepešiem nāves gadījumiem. Ik dienas no šīs zemes pazūd tūkstošiem mūsu līdzcilvēku un reizē ar viņiem to plāni, viņu iekšējā bagātība, kā to saka Ījabs. Kur viņi paliek? Ko viņi dara? Kā viņi sajūtas starp neskaitāmiem mirušajiem, kas gaida lielo Tiesas dienu?

Bet izglītotais, kas vēl jūtas vesels un žirgts, kam šajā pasaulē labi klājas, smejas par šīm domām un atgaiņājas no tām kā no mušām. Viņš savās veikala lietās, sportā, pie alus vai šampanieša, vai vīna glāzes, ar dārgiem cigāriem mutē vai arī jautru biedru sabiedrībā zobojas par šādām „drūmām svēto liekuļu” domām. Tomēr pie visas izrādītās bravūras viņš ir gļēvulis, kas nespēj šim neizbēgamajam faktam paskatīties acīs un nopietni pārdomāt šo vienīgo svarīgo jautājumu: Vienreiz man taču būs jāmirst. Kad? Kā? Kur? Es nezinu, kas būs pēc tam? Vai es spēju kaut ko darīt, lai man pēc nāves labi klātos?