KIC Tava Izvēle
Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675
e-pasts: infomanna.lv
26.04.18 03:11
Meklēšana

Vislaimīgākie cilvēki pasaulē

Bilde
[ palielināt ]
Manna.lv cena: 2,95 EUR

Veikals: tiek izsūtīta 1-3 darba dienu laikā
Bibliotēka: ir bibliotēkā

 
Apraksts un viedokļi

Pilnā Evaņģēlija Komersantu biedrības dibinātāja Demosa Šakarijama dzīvesstāsts. Atainoti Dieva brīnumi viņa dzīvē.
Fragmenti

IEVADS
Bija pelēka l960. gada decembra diena, kad mēs ar savu lielo automobili iebraucam priekšpēdējā stāvvietā pretim Prezidenta viesnīcai Atlantiksitijā.

Nedaudz minūtes vēlāk sasists kadiljaks ar Kalifornijas numuru iegriezās stāvvietā blakus mums. No tā izkāpa liela auguma vīrietis platmalē. Viņš pastiepa savu cieto, tulznaino roku un sacīja: "Mani sauc Demoss Šakarijans.”

Viņš aizgāja automobiļa otrā pusē, atvēra durvis skaistai, melnmatainai sievietei un teica: “Šī ir mana sieva Rozālija.”

Savukārt mēs stādījāmies viņiem priekšā un sacījām, ka esam žurnāla “Haid Post"’ reportieri, kuri ieradušies izzināt iemeslu valodām, steidzīgi piebilzdami, ka esam atbraukuši “tikai paskatīties".

Un mēs dabūjām redzēt. Prezidenta viesnīca tajā nedēļā bija skatuve rajona organizācijas konferencei, saucamajai Starptautiskā Pilnā Evaņģēlija uzņēmēju apvienībai, kurai Demoss bija dibinātājs un prezidents. Tūkstošiem cilvēku atbrauca uz Atlantiksitiju, uz šo konferenci no visām austrumu piekrastēm. Daži no viņiem gribēja tikai dalīties pārdzīvojumos par to, ka Svētais Gars deva viņiem dzīves jēgu, bet vēl daži, līdzīgi mums, tikai paskatīties — nedaudz ar bailēm un lielākoties ar neuzticību.

Būsim uzmanīgi ar savām jūtām, mēs brīdinājām viens otru, kā, piemēram: izsaucieni, roku vicināšana, neprātīgas sajūsmas apliecinājumi — šis novecojies paņēmiens noved cilvēkus ekstāzē.

Mēs bijām uzmanīgi... bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Zāles priekšpusē Demoss vadīja sapulci ar aizturētām jūtām, it kā ieklausoties balsi, kuru mēs nedzirdam. Gaidīto nekārtību vietā, priekšzīmīga kartība valdīja konferencē. Sagatavojušies pret triecienu, kura nebija, mēs nebijām pasargāti no mīlestības, kuru baudījām šajā nedēļā kopā ar simtiem cilvēku. No ši brīža – tad arī sākās mūsu dzīvošana Garā.

Pagāja piecpadsmit gadi kopš šī neaizmirstamā decembra. Pa šo laiku, sekojot piecdesmitgadnieku kustībai, mēs pabijām vairākās pasaules daļās, rodot pārmaiņas dzīvē un baudot reālo baznīcas dzīvi mūsu dienas. Un laika gaitā mēs ievērojām dīvainu parādību. Lai ar kuriem, kam ticība bija atdzimusi, mēs runātu: vīrieši, sievietes, bērni, veci cilvēki - visi kā viens sāka savu stāstu par šo neparasto vīriešu grupu un fermeri no Dovnijas KaIifornijā, vārdā Demoss Šakarijans.

Kā tas var būt, ka šis mazrunīgais cilvēks ar atturīgo patīkamo smaidu, kurš, liekas, nekad nesteidzās un kurš nezina, ko darīs rīt, ka viņam ir tāda ietekme uz miljoniem cilvēku. Mēs nolēmām viņu intervēt un uzzināt par to.

Mums vieglāk bija pieņemt šo lēmumu, nekā to īstenot. Demoss varēja būt Bostonā vai Bangkokā, vai pat Berlīnē, un tāpēc Demoss neatbildēja uz vēstulēm. Pēdējo četru gadu laikā mums bija ar viņu dažas tikšanās. Demoss un Rozālija atbrauca uz austrumiem apciemot mūs. Vēlāk mēs likāmies pie mūsu paziņām Šveicē. Mēs kopā strādājām Monako un Palmspringsā, tērzējām automobili, aerodromos, armēņu restorānos. Pašus patīkamākos laika brīžus pava¬dījām viņu mājā Dovnijā, Kalifornijā, nelielā mājiņā, kuru viņš uzcēla 1934. gadā, un kurā piedzima pirmie bērni. Demosa tēva māja atrodas blakus viņa mājai, bet kopš tēva nāves tā stāv tukša. Tā ir daudz skaistāka un tajā ir vairāk istabu, bet Demosu un Rozāliju sava mājiņa saista ar daudzām atmiņām.

Un tā mēs pamazām sākām atminēt Demosa noslēpumu. Daļu no tā viņa tuvinieki atveda līdzi no Armēnijas. Ši sena kristiešu tauta vairāk nekā citas cietušas par savu ticību.

No šīm ciešanām izauga gaišredzība. Visi mēs vēlamies izzināt šo noslēpumu, un kad to zinām, kā saka Demoss, nav svarīgi, kāda ir pasaule ap mums, mēs tomēr būsim laimīgākie cilvēki zemes virsū.

Džons un Elizabete SeriIi
1975. g. novembris <<<

VĒSTS NO AIZKALNES
Kādu nakti mēs ar manu sievu Rimi braucam uz mājām caur Losandželosu. Pavisam negaidīti man radās vēlēšanās nobraukt no galvenās autostrādes un pabraukt garām mājai, kurā pēc ierašanās Amerikā dzīvoja mans vectēvs Demoss.

Četrdesmit divos laulībā pavadītajos gados Roza bija pieradusi pie tādiem maniem pēkšņiem impulsiem un. kaut arī bija nakts pirmā stunda, viņa nesacīja ne vārda, kad es nogriezos no ceļa un braucu uz pilsētas daļu, kura saucas "Losandželos Flets".

Kvadrātveida māja ar apmestām sienām Bostonas ielā 119 bija jau nojaukta. Sēdējām automobilī, un kādu brīdi skatījāmies visapkārt uz pilsētas jaunceltnēm, kuras bija nomainījušas vecos graustus. Tad es pagriezu mašīnu, un mēs braucām atkal uz autostrādi.

Šajā siltajā Kalifornijas nakti domas par manu vectēvu ceļoja kopā ar mani. Es zinu, kāpēc es naktī nogriezos no ceļa. Es to izdarīju, pateicoties pravietojumam, kuru mēs šovakar ar Rozu bijām dzirdējuši.

Mēs bijām Beverlei Hilsā uz Pilnā Evaņģēlija Uzņēmēju sapulci, kurā kāds pareģoja par gaidāmo lielo kristiešu vajāšanu visās pasaules daļās, ieskaitot ASV, apliecinādams, ka tie ir, bijuši Dieva vārdi.

Ko mēs varējām sacīt par tādu pareģojumu? Ko pirms gadsimta pēc tādas vēsts darīja mani senči? Tajā laikā bija dots tāds pats pravietojums, un viss, kas bija pavēstīts, piepildījās mana vectēva, tēva un manā dzīvē tikai tāpēc, ka visu to nopietni ņēmām vērā.

Dovnijā bija otrā nakts stunda, kad iebraucām pagalmā. Mēness gaisma neslieca mani uz gulēšanu. Es parasti vēlu eju gulēt. Rozu tas neapmierina, tāpēc viņa aizgāja gulēt tūlīt. Bet es piebīdīju veco krēslu viesistabā tuvāk logam, iesēdos tanī un tumsā ļāvu domām aizklīst tāla pagātnē.

Es nekad neesmu redzējis vectēvu Demosu, jo viņš nomira pirms manas dzimšanas, bet es simtām reižu esmu dzirdējis par viņu stāstām. Es zināju šajos stāstos katru detaļu. Un tagad, skatoties uz sudrabotas mēness gaismas pielieto apelsīnu dārzu, man likās, ka redzu, atstatumā uz laiku attālinātu, cilu pasaules malu. Armēni nodošanās sapņiem neapgrūtina. Mēs esam Vecās Derības tauta. Tagadne un pagātne mūsu domu gājienos ir ļoti stipri savijušās, un tas, kas nolicis pirms gadsimta vai pat pirms tūkstoš gadiem, mums ir tikpat reāls kā šodienas notikumi.

Es tik bieži esmu dzirdējis maza Kara-Kala ciema aprakstu, ka man nav grūti domās to ieraudzīt klinšainā Ararata kalna pakājē. Uz šī kalna, kā rakstīts Bībelē, apstājās Noasa šķirsts. Savās domās es skatīju akmens celtnes, kūtis un nojumes, un vienistabas mājiņu, kurā dzīvoja mans vectēvs Demoss. Šajā mājiņā piedzima piecas vectēva meitas, bet viņam nebija dēla. un tas armēnim, tapai kā izraēlietim, skaitījās pazemojums.
Es stādos sev priekšā, kā vectēvs ar savām piecām meitām gāja uz lūgšanu namu. Kaut gan lielākā daļa armēņu pēc ticības piederības pieskaitāmi pie pareizticīgiem, vectēvs un daudzi cili Kara-Kalā bija prezbiterāņi.

Es domās redzu viņu ejošu pa ielu uz lūgšanu namu. tajā sevišķajā svētdienā, ar augsti paceltu galvu, neskatoties uz iekšējiem pārdzīvojumiem.

Manī rada izbrīnu tas, ka vectēvs, pat izjuzdams vajadzību pēc neparastās vēsts, pieņēma to ne tūlīt, kaut gan viņa pie mums spraucās pāri kalniem apmēram 50 gadus. Šo vēsti atnesa krievi. Vectēvs mīlēja krievus, bet viņš bija pārāk nosvērts, lai noticētu stāstiem par brīnumiem. Beidzot krievi atbrauca karavānā, segtos pajūgos. Viņi bija ģērbušies līdzīgi mūsu ļaudīm — garos kreklos ar augstām apkaklītēm, apjozti jostām ar pušķīšiem, bet precētie vīrieši ar bārdām.

Armēņiem nesagādāja grūtības saprast krievus, jo vairums mūsu ļaužu mācījās runāt krieviski. Mūsu armēņi klausījās krievu stāstos par Svētā Gara izliešanos pār simtiem tūkstošu pareizticīgo krievu ļaudīm. Krievi atbrauca ar dāvanām, ar Gara veltēm, ar kurām viņi vēlējās dalīties.

Es dzirdu savu vectēvu un vecmāti, pēc viena no tādiem apmeklējumiem, līdz vēlai, naktij savā starpā apspriežamies. Es pieļauju, ka varbūt vectēvs sacīja, ka visu, par ko runāja krievi, viņi runāja pēc Rakstiem.

Es domāju par dziedināšanām, kuras Bībelē. Tāpat arī valodas un pravietojumi. Grūtības sagādā tikai tas, ka nav armēniski, kas būtu oriģināla pierādījums. Ticams. Praktisks.

Bet vecmāmiņa ar smagu sirdi vienmēr varēja atbildēt: "Tu pats zini, ka, ja tu runā par pravietojumiem un dziedināšanu, tad tā ir runāšana par brīnumiem.”

Jā.
Bet ja mēs tādā veidā saņemtu Svēto Garu, tu domā, ka mēs varētu lūgt brīnumu?

Tu doma lūgt dēlu?

Iespējams, ka vecmāmiņa sāka raudāt. Un es noteikti zinu, ka vienā skaidrā 1891. gada maija rītā vecmāmiņa raudāja.

Laika gaitā dažas Kara-Kalā dzīvojošās ģimenes pieņēma prieka vēsti no krievu pentakostiem. Viens no viņiem bija vectēva svainis Magardičs Mušegans. Viņš bija kristīts ar Svēto Garu. Magardičs bieži apmeklēja Šakarijanus, viņu fermā stāstīdams par atrasto prieku savā dzīvē. Tajā īpašajā 1891. g. 25. maija dienā vecmāmiņa kopā ar citām sievietēm istabas stūrī noņēmās ar rokdarbiem. Vecmāmiņa mēģināja šūt. bet asaras bira uz ceļiem guļošā rokdarba.

Otrā istabas pusē, tuvāk logam, kur bija gaišāks, sēdēja Mušegans un lasīja Bībeli. Pēkšņi Magardičs aizvēra savu Bībeli, piecēlās, pārgāja pāri istabai un nostājās pretim vecmāmiņai. Viņa biezā, melnā bārda no uztraukuma trīcēja.

“Gulisara,” sacīja Magardičs, "Pestītājs tikko runāja ar mani.”
Vecmāmiņa iztaisnojās un sacīja: "Jā, Magardič?”

"Viņš man atklāja kaut ko priekš tevis,” sacīja Magardičs, "Gulisara, tieši pēc gada no šīs dienas tev piedzims dēls.”

Vecmāmiņa uz sliekšņa ar brīnumaino pravietisko vēsti sagaidīja vectēvu, kad tās pārradās no lauka. Skeptiski noskaņotais vectēvs neko neteica, kaut gan viņš bija apmierināts ar dzirdēto un viņam gribējās ticēt. Viņš tikai pasmaidīja, paraustīja plecus un atzīmēja uz kalendāra datumu.

Gāja mēneši, un mana vecmāmiņa atkal kļuva grūta. Pa to laiku visi Kara-Kalā zināja par pravietojumu un ar nepacietību gaidīja tā piepildīšanos. Un tieši pēc gada, 1982. g. 25. maijā vecmāmiņai piedzima zēns.

Svētā Gara apmeklējums bija mūsu pirmā personīgā pieredze. Visi Kara-Kalā piekrita, ka zēnam vārds izraudzīts pareizi. Viņu nosauca par Īzaku, tāpēc ka, līdzīgi Ābrama ilgi gaidītajam dēlam, viņš bija apsolīšanas dēls.

Es esmu pārliecināts, ka vectēvs bija visai apmierināts un laimīgs cilvēks, kad pēc Īzaka dzimšanas viņš katru svētdienu kopa ar ģimeni, gāja uz lūgšanu namu. Kā jau visos armēņos, arī manā vectēvā tomēr bija lepnuma dzīsliņa. Tomēr viņš bija nepiekāpīgs, lai bez vārda runas pieņemtu visu to, ko viņš piedzīvoja sakarā ar Bībelē pieminētajiem apsolījumiem. Varbūt Magardiča pareģojums bija tikai veiksmīgs gadījums?
Bet pēc tam vienā dienā visas vectēva šaubas izzuda uz visiem laikiem.

1900 gadā, kad Izakam bija tikai 8 gadi. bet viņa jaunākajai māsai Hamai tikai 4, pienāca ziņa, ka simtiem krievu ticīgo seglos pajūgos brauc pie mums pāri kalniem. Par viesiem visi priecājās. Kara-Kalā iedzīvotājiem bija paradums, ierodoties viesiem, sarīkot svētkus. Neskatoties uz to, ka vectēvs nepiekrita pilnajam evaņģēlijam, kuru sludināja krievi, tomēr viņš uzskatīja viņu atbraukšanu un apmeklējumu par slavas un pateicības laiku Dievam un uzstāja, lai svinēšana noliktu līdzenumā, viņa mājas priekšā.

Vectēvs lepojās ar savu izlases ganāmpulku. Padzirdējis par krievu ierašanos, viņš viesu uzņemšanai izmeklēja vistreknā¬ko un vislabāko jauno bullēnu. Par lielu nožēlu šis izlases bullēns pēc rūpīgas pārbaudes izrādījās ar trūkumu — tas bija akls ar vienu aci. Ko iesākt? Vectēvs zināja Bībeles mācību. Viņš zināja, ka Dievam par upuri nedrīkst pienest slimus dzīvniekus. Vai ne tā rakstīts 3. Mozus grāmatas 22. Nodaļas 20. pantā? "Bet dzīvnieku, kam kāda vaina, to jūs nedrīkstat nest, jo tas nebūs patīkams no jums.”

Kas par dilemmu! Visā ganāmpulkā neatradās otra tāda dzīvnieka pēc kvalitātes un svara, lai pabarotu simtiem viesu. Vectēvs paskatījās sev visapkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu neredz. Bet ja nu tomēr šo bullēnu sagrieztu gaļā un galvu ņemtu un noglabātu? Tā ari viņš nolēma izdarīt.

Viņš ieveda bullēnu stalli, nokāva to, bet galvu ielika maisā un noglabāja tumšā stūri zem graudu kaudzes.

Tikko vectēvs bija pabeidzis savus gaļas sagatavošanas darbus, kad atskanēja Kara-Kalā iebraucošo ratu rīboņa. Cik patīkams satraukums! Pa putekļaino ceļu uz leju brauca pazīstamā, nosvīdušu zirgu četriniekos sajūgtu pajūgu karavāna. Uz pirmā pajūga pie kučiera sēdēja stalts, iespaidīgs sirmgalvis ar baltu bārdu — visas grupas pavadonis un pravietis. Vectēvs ar mazo Īzaku izgāja uz ceļa. lai sveiktu viesus. Visā ciemā steidzīgi gatavojās svētkiem. Jaunais, treknais bullēns jau cepas virs karstām oglēm. Tajā pašā vakarā, gaidu un izsalkuma mocīti, visi salasījās ap gariem galdiem. Pirms vakariņām pienācās pielūgt Dievu. Šie krievu ticīgie nekad nesāka lūgt, pat ne pirms ēšanas, kamēr nebija saņēmuši, kā viņi to sauca “svaidīšanu”. Viņi gaidīja uz Dievu, kamēr, pēc viņu saprašanas, nenāca pār viņiem Dieva Gars. Viņi ticēja, vectēvam par lielu izbrīnu, ka viņi burtiski jūt Cara nolaišanos un tuvību. Un tad, kad tas notika, viņi pacēla rokas virs galvas un sāka no prieka lēkāt.

Šoreiz, kā vienmēr, krievi gaidīja uz Gara svaidīšanu. Kā jau bija gaidīts, viens aiz otra viņi saka lēkāt un priecāties. Viss notika pēc savas kartības. Drīz sekos pateicības lūgšana par ēdienu un turpināsies svinības.

Bet, manam vectēvam par lielu izbrīnu, sirmgalvis pēkšņi pacēla rokas nevis slavēdams, bet kā, dodams visa noliekošā apturēšanas zīmi. Ar savu caururbjošo skatienu paskatījies uz vectēvu, slaidais sirmgalvis atgāja no galda, neteicis ne vārda. Kad sirmgalvis pārgāja pāri pagalmam un devās uz kūts pusi, vectēva acis viņam uzmanīgi sekoja. Pēc pāris minūtēm viņš atgriezās. Rokā viņš turēja maisu, kuru vectēvs bija noglabājis zem graudu kaudzes.

Vectēvs no bailēm sāka drebēt. Kā šis cilvēks varēja zināt, ko vectēvs vienatnē un klusībā bija darījis? Neviens viņu neredzēja. Kad viņš noglabāja šo galvu, krievi vēl nebija pat atbraukuši. Tagad sirmgalvis vectēvam nolika priekšā atvērto maisu, tā. lai visi redzētu galvu ar bojāto aci.

Vai jums nebūtu jāatzīstas? — jautāja krievu sirmgalvis.
Atzīstos, — atbildēja vectēvs, baiļu pārņemts, — bet kā jūs to varējāt zināt?

Dievs man to darīja zināmu, — skanēja tieša atbilde.
Jūs vēl joprojām neticat, ka Dievs šodien runā ar saviem ļaudīm tāpat kā agrāk senatnē? Gars deva man šo atklāsmi, lai tu un tava ģimene ticētu. Jūs pretojāties Gara spēkam! No šīs dienas jūs vairs nepretosieties.

Šajā vakarā vectēvs kaimiņu un viesu klātienē atzinās par savu apdomāto krāpšanos. Ar asarām acīs, kuras bagātīgi tecēja pa viņa seju un bārdu, vectēvs lūdza piedošanu.

Pasakiet man, — viņš jautāja sirmgalvim, — kā es varu tapt piepildīts ar Dieva Garu?
Mans vectēvs nometās ceļos, un sirmgalvis uzlika uz viņa galvas savas tulznainās rokas. Pēkšņi vectēvs sāka lūgt priecīgā lūgšanā, kuru nesaprata ne viņš, ne kāds cits no klātesošajiem. Krievi šo lūgšanu sauca par "runāšanu mēlēs” un uzskatīja par Svētā Gara nolaišanās zirni pār lūdzēju. Tajā pašā vakarā arī mana vecmāmiņa lika kristīta ar Svēto Garu.

Šis notikums kļuva par varenu pārmaiņu sākumu mūsu ģimenē un kāda pazīstama Kara-Kalas iedzīvotāja dzīvē. Šis cilvēks bija pazīstams visā rajonā kā jaunietis-pravietis, kaut gan nupat aprakstītā notikuma laikā jaunietim-pravietim bija piecdesmit astoņi gadi. Viņu sauca par Jefimu Gerasimoviču Klubņikinu, un viņam bija ievērojama pagātne. Pēc tautības viņš bija krievs no pirmo Vasarsvētku ļaužu ģimenes, kura ieradās no ārzemēm un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kara-Kalā. Jau agrā bērnībā Jefimam izpaudās izteikta lūgšanas dāvana. Viņš stundām ilgi lūdza Dievu, bieži un ilgi gavēja. Visi Kara-Kalā zināja, ka tad. kad Jefimam bija 11 gadi, vienā no savām ilgajām lūgšanām viņš dzirdēja Dieva balsi. Tanī laikā viņš pavadīja lūgšanā 7 dienas un naktis un redzēja parādību. Parādība pati par sevi bija visai neparasta. Protams, kā jau dažkārt burkšķēja vectēvs, visiem, kas tik ilgi neēdot un neguļot, varot rādīties parādības.

Tomēr tas, ar ko Jefims bija aizņemts šīs 7 dienas, nav tik viegli paskaidrojams. Jefims nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Atrazdamies savā mazajā mājiņā Kara-Kalā, viņš parādīšanā redzēja rasējumus, uzrasētus visskaistākajā rokrakstā. Paņēmis zīmuli un papīru, viņš 7 dienas sēdēja aiz rupjā dēļu galda, kuru ģimene izmantoja ēšanai, un rūpīgi atveidoja uz papīra burtu formas un veidus, shēmas un diagrammas, kuras veidojās viņa acu priekšā. Kad viņš savu darbu bija pabeidzis, tas tika parādīts ciema izglītotajiem ļaudīm. Izrādījās, ka šis zēns bija rakstījis krievu valodā, un ka Jefims uzrakstījis vairākas instrukcijas. Viņš rakstīja, ka nenorādītā laikā nākotnē kristiešiem visā apgabalā draud lielas briesmas. Viņš pareģoja visam apgabalam neizsakāmu pārdzīvojumu laiku, pareģoja simtiem un tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu brutālu slepkavošanu. Pienāks laiks, viņš brīdināja, kad visiem visapkārt vajadzēs bēgt pat pāri jūrai. Un kaut gan Jefims savā mūžā nekad nebija redzējis ģeogrāfijas karti un grāmatu, viņš uzzīmēja karti, kurā precīzi bija parādīta kristiešu glābšanās vieta.

Pieaugušajiem par lielu izbrīnu kartē precīzi parādītā ūdens josla neizrādījās blakus esošā Melnā jūra. Tā nebija arī Kaspijas jūra, un pat ne attālā Vidusjūra. Tas bija tālais, neiedomājamais Atlantijas okeāns. Nebija nekādu šaubu, ka zeme, kas precīzi bija parādīta uz kartes, ir ASV austrumu piekraste. Bet pravietojumā bija sacīts, ka bēgļiem tur nav jāapmetas uz dzīvi. Viņiem jādodas līdz Jaunās zemes rietumu piekrastei. Tur — rakstīja jaunietis-pravietis — Dievs viņus svētīs, viss viņiem labi paveiksies, un viņu mantinieki būs Dieva svētītā tauta.

Nedaudz vēlāk Jefims uzrakstīja otru pravietojumu. Bet viss, kas par to bija zināms, tas ir tas, ka šis otrais pravietojums uzrakstīts uz daudz attālāku laiku, kad atkal vajadzēs glābties bēgot... Jefims lūdza savus vecākus ielīmēt šo pravietojumu aploksnē un atkārtoja parādīšanā šim laikam dotos norādījumus. Viņam tika sacīts, ka šo aploksni atvērt un izlasīt draudzei varēs tikai Dieva ieceltais nākamais pravietis. Bet, ja kāds uzdrīkstēsies attaisīt aploksni priekš¬laicīgi, tad tas mirs.

Daudzi Kara-Kalā pret tādiem "maza zēna izdomājumiem” izturējās ar lielu neuzticību. Kaut kur taču jābūt šis “brīnišķās rakstīšanas” atminējumam. Varbūt viņš slepus iemācījies rakstīt un lasīt tāpēc, lai izjokotu ciema iedzīvotājus. Citi tieši otrādi pārliecinājās, ka Jefims — jaunietis-pravietis — un viņa pareģojumi ir patiesīgi. Vienmēr, kad svaigas politisko nekārtību ziņas sasniedza šos mierīgos pakalnus Ararata pakājē, ļaudis pāršķirstīja laika gaitā nodzeltējušās papīra lapas un pārlasīja pravietojumu.

Ļoti saspīlētas šai laikā bija attiecības turku musulmaņu un armēņu kristiešu starpā. 1896. g. augustā, 4 gadus pirms vectēva piedzīvojuma ar buļļa galvu, turku pūlis Konstantinopoles ielās noslepkavoja vairāk nekā 6000 armēņu. Pēc pravietojuma bija pagājuši daudz gadu, un arī Konstantinopole bija tālu no Kara-Kalas. Protams, Bībelē pravietojumi tika pareģoti desmitiem un simtiem gadu iepriekš, bet daudzi Kara-Kalā, to skaitā arī mans vectēvs ticēja, ka īstie pravietojumi izbeigušies līdz ar Bībeles sastādīšanu.

Nedaudz vēlāk, 20. gs. sākumā, Jefims paziņoja, ka tuvojas laiks, kad piepildīsies vārdi, kurus Dievs viņam lika uzrakstīt pirms 50 gadiem. "Mums jāmeklē glābiņš Amerikā. Visi. kas paliks šeit, ies bojā.”
Dažas Vasarsvētku ļaužu ģimenes sāka kravāt savu no priekštečiem mantoto iedzīvi. Jefims un viņa ģimene bija pirmie, kas atstāja Kara-Kalu. Armēnijā paliekošie aizbrau¬cējus pavadīja ar vīpsnāšanu un izsmieklu. Skeptiski noskaņoti un neuzticīgi, viņu vidū arī kristieši neticēja, ka Dievs var dot tik pilnīgus un detalizētus rīkojumus mūsu gadsimtā.

Bet tomēr izrādījās, ka piesardzība bija vajadzīga un ka pravietojums bijis patiess, 1914. gadā Armēnijā sākās neizsakāmu šausmu laiks. Ar nežēlīgu akurātību turki sāka asiņainu izrēķināšanos. Divas trešdaļas Armēnijas iedzīvotāju tika aizdzīti Mezopotāmijas tuksnesī. Vairāk nekā miljons sieviešu, vīriešu un bērnu aizgāja bojā šajā “nāves pārgājienā”, lai skaitā arī Kara-Kalas iedzīvotāji. Cilus pusmiljona iedzīvotājus turki "izgrieza” ciemu grautiņos, kurus vēlāk Himlers "aizņēmās” ebreju iznicināšanai. Pasaule neiejaucās, kad turki iznicināja armēņus un tā neiejaucās arī pie ebreju iznicināšanas.

Nedaudzie, kuriem izdevās izglābties no aplenkuma, stāstīja par kritušo varonību. Viņi stāstīja, ka turki dažkārt devuši iespēju atkāpties no ticības, tā saglabājot dzīvību. Viņi parasti ieslēdza kristiešus kūtī vai šķūni un aizdedzi¬nāja. “Ja jūs vēlaties atzīt un kalpot Kristus vietā Muhamedam, tad mēs jums durvis atvērsim.”

Visos šādos gadījumos kristieši izvēlējās nāvi. Ar slavas himnām uz lūpām viņi mira liesmās. Tie, kuri paklausīja jaunieša-pravieša brīdinājumam, ar šausmām klausījās šos stāstus.
Vectēvs Demoss bija pirmais starp aizbraucējiem. Pēc viņa piedzīvojuma ar krievu sirmgalvi, viņš vairs nešaubījās par pravietojuma patiesīgumu. 1905. gadā par ļoti zemu cenu viņš pārdeva fermu, kas bija ģimenes mantojums no paaudzes uz paaudzi. No pārējām mantām viņš paņēma tikai to, ko varēja nest uz pleciem, šai smagajā nastā ieskaitot ar malku kurināmu patvāri. Paņemdams savu sievu un sešas meitas: Šunanu, Esteri, Širunu, Magu, Jerhani, Hamasu. kā arī savas dzīves lepnumu — 13 gadīgo Īzaku. viņš devās ceļā uz Ameriku.

Ar visu ģimeni viņi visai laimīgi sasniedza Ņujorku. Atcerēdamies pravietojumu, viņi tur nepalika. Saskaņā ar norādījumiem, viņi devās cauri Jaunajai zemei, līdz kamēr sasniedza Losandželosu. Šeit, sev par lielu prieku, viņi atrada nelielu, bet pakāpeniski augošu armēņu pilsētas daļu un dažus draugus no Kara-Kalas. Ar šo draugu palīdzību vectēvs noņēmās ar dzīvokļa meklēšanu.

“Flets” bija pati lētākā Losandželosas daļa. Neskatoties uz to, vectēvam tikai kopā ar divām citām jaunatbraukušām ģimenēm izdevās iekārtoties' kvadrātveida apmestajā mājā, Bostonas ielā 919. Visi līdzekļi no dzimtenē pārdotās zemes tika iztērēti par biļeti braukšanai pāri okeānam un Amerikas kontinentam un par dzīvokļa renti. Vectēvs nekavējoties ķērās pie darba meklēšanas, bet visas pūles bija veltas. Šeit Kalifornijā vēl lika sevi manīt 1880. gadu materiālā krīze. Atrast darbu bija neiespējami, vēl jo vairāk jaunatbraucējiem, kuri neprata valodu. Katru rītu vectēvs devās uz darba biržu un ik vakaru atgriezās mājās arvien nogurušākā gaitā.

Reizi nedēļā visas rūpes tika noliktas pie malas. Tas notika svētdienas dievkalpojumos. Mājā uz Bostonas ielu bija liela priekšistaba, kurā noturēja kopīgas sapulces. Sapulces šeit notika tādā pat veidā kā Kara-Kalas lūgšanu namā. Lūgšanu nama centrā stāvēja liels galds, uz kura bija nolikta atvērta Bībele. Vienā galda pusē sēdēja vīrieši, otrā sievietes, turklāt tuvāk galdam sēdēja sirmgalvji, pēc tam vīrieši, jaunieši un pašās beigās zēni. Tāda pat kārtība bija ari sieviešu pusē. Veči staigāja melnām bārdām, taču dažkārt jauni vīrieši, visiem par izbrīnu, audzināja tikai ūsas. Tāpat bija pieņemts, ka uz sapulci (ja ne katru dienu, tad vismaz uz svētdienas dievkalpojumu) nāca baltos kreklos, bet sievietes, garās izšūtās kleitās un no paaudzēm mantotās, rokām austās šallēs.

Kādu mierinājumu un garīgu atspirgšanu vectēvs guva no šādām kristiešu sapulcēm! Viņi visi bija pārliecināti, ka Dievs var uz viņiem runāt tieši caur Bībeli. Norūpējies par darbu, vectēvs bieži nometās ceļos uz austrumnieciskā paklāja, kuru viņš bija atvedis līdz no dzimtenes, un lūdza no Dieva atklāsmi. Vēlāk visa sapulce sāka lūgt pusbalsī, bieži nepazīstamās valodās, kuras dēvēja par "mēlēm”. Lūgšanas beigās viens no vecajiem atšķīra Bībeli un bez izmeklēšanas lika savu pirkstu uz kādu no rakstu vietām. Viņiem likās, ka norādītā vieta vai pants atbilda viņu vajadzībām. Varbūt rakstu vieta Bībelē vēstīja par Dieva uzticību vai par gaidāmajām piena un medus dienām, kā kādreiz pareģoja jaunietis—pravietis? Visādā gadījumā mazā armēņu draudze pacietīgi gaidīja šo dienu un piedzīvoja jaukus kristīgās kopības brīžus.

Vienreiz atgadījās visai patīkams gadījums. Vectēvs kopā ar savu sievas brāli Magardiču Mušeganu (ar to, kurš pareģoja Īzaka piedzimšanu) gāja Losandželosā pa San-Pedro ielu, meklēdami darbu zirgu staļļos. Ejot garām Azisa ielai, viņi izdzirda skaidras balsis, kuras slavēja Dievu “svešās mēlēs”. Līdz tam viņi pat nezināja, ka ASV ir cilvēki, kas pielūdz Dievu tāpat kā viņi. Viņi steidzīgi devās uz pārbūvētā zirgu staļļa pusi un pieklauvēja pie durvīm. Tai laikā vectēvs jau zināja vairākus angļu vārdus.

Vai drīkstam ienākt? — viņš pajautāja.

Protams, — skanēja atbilde un plaši atvērās durvis. Sekoja apkampieni, dziedāšana un Dieva slavēšana. Vectēvs un Magardičs atgriezās mājas ar ziņu, ka Vasarsvētku kustība ir atnākusi pāri okeānam un sasaniegusi pat šo tālo zemi. Tajā laikā neviens nezināja, ka Azisa iela kļūs slavena. Šeit šajā izremontētajā stalli notika atmoda, kura vēlāk dos uzliesmojumu garīgo dāvanu attīstībai dažādās pasaules malās. Šajā jaunajā ticīgo grupā vectēvs saskatīja Dieva apsolījuma apliecinājumu, ka viņš Kalifornijā radīs kaut ko jaunu. Bet līdz tam laikam, lai to jauno redzētu, vectēvs nenodzīvoja. Beidzot viņš bija atradis ilgi gaidīto, pastāvīgo darbu, kurš tik traģiski pārrāva viņa dzīvi.

Kādu dienu 1906. gadā viņš atgriezās mājās pacilātā garastāvoklī.

Vai tu atradi darbu? — jautāja vecmāmiņa.

Jā, atradu!

Nekavējoties visa ģimene ielenca vectēvu.
Nevadas štatā, blakus Kalifornijai, — paskaidroja vectēvs, — pieņem darbā uz dzelzceļa būvdarbiem.
Smaids no vecmāmiņas sejas momentāni nozuda. Viņa bija jau dzirdējusi par Nevadu, Tur bija tuksnešains apvidus, un temperatūra turējās ap 45 grādiem. Strādājot smagos dzelzceļa būves darbos, cilvēki mira no lielā karstuma turpat uz vietas.

Bet jūs esat aizmirsuši, — iebilda vectēvs, — ka es esmu fermeris un esmu pieradis strādāt saulē. Turklāt, Gulisara. ko gan citu mēs varam iesākt?

Drīz pēc tam vectēvs sasauca draudzes vecajus un saņēma no viņiem tradicionālo svētību. Ietinis segā veļu apmaiņai, viņš nekavējoties devās uz tuksnesi. Pēc neilga laika pastnieks katru nedēļu uz Bostonas ielas adresi nesa naudas pārvedumus. Taču vienā vasaras vakarā atnāca telegramma, no kuras vecmāmiņa tik ļoti baidījās. Tanī bija rakstīts, ka vienā karstā dienā vectēvs strādājot miris. Viņa liki ģimenei atsūtīšot ar vilcienu.

Pēc vectēva nāves pie ģimenes pienākumu pildīšanas ķērās mans tēvs Īzaks. kaut gan viņš tādai lietai nebija vēl gatavs. 14 gadu vecumā viņš kļuva par ģimenes galvu.

Dažus mēnešus mans tēvs tirgoja avīzes uz vienas no galvenajām Losandželosas ielām. Viņš pelnīja apmēram 10 dolārus mēnesi. Tā būtu bijusi visai liela materiāla palīdzība, vectēvam dzīvam esot, bet šie 10 dolāri bija daudz par maz. lai uzturētu māti un 6 māsas. Pat tāds notikums kā 1906. gada San-Francisko zemestrīce, kad viņš stundas laikā pārdeva 6 saiņus ar avīžu speciālizlaidumu, neļāva uzlikt uz galda lieku piena litru.
Nekādā gadījumā tēvs neņēma nevienu centu, kurš nebūtu nopelnīts ar godīgu darbu.

Gadsimta sākumā Amerikā apgrozībā bija zelta monētas, kuras pēc izmēriem bija līdzīgas 5-centu monētai. Vienreiz pircējs iespieda tēva saujā monētu, saņēma 3-centu atlikumu un aizsteidzās prom pa ielu. Tēvs jau grasījās iesviest monētu sava zilā priekšauta kabatā, pāri kurai bija uzraksts "Losandželos Times”, bet. paskatījies uz “piecnieciņu” vēlreiz, viņš ieraudzīja, ka tā bija piecu dolāru zelta monēta.

Kungs! — iesaucās tēvs. bet pircējs jau bija laba kvartāla atstatumā. Tēvs piespieda avīzes ar. svara bumbu un skrēja paka| pircējam. Tobrīd garām brauca tramvajs. Tēvs ielēca tramvajā, no savas niecīgās dienas algas samaksāja par braukšanu, un sāka meklēt avīzes pircēju. Izkāpdams no tramvaja, viņš to ieraudzīja.

Kungs! — Cilvēks pagriezās pret tēvu.

Kungs – tas nav "piecnieciņš”. — sacīja tēvs lēnā angļu mēlē. Viņš pastiepa plaukstu, uz kuras gulēja saulē mirdzošā monēta.

Es bieži domāju par šo cilvēku, kurš bez pateicības paņēma atpakaļ savu naudu. Ja viņš būtu redzējis izsalkušās sejas, kuras sagaidīja vakaru pie Bostonas ielas 919. nama durvīm, tad viņš būtu ļāvis zēnam naudu paturēt.

Ģimenes pabarošanai ar 10 dolāriem mēnesi bija stipri par maz. Vakarā pēc darba tēvs apstaigāja algotņu vietas cerībā atrast darbu. Bet darba nebija pat vīriešiem, kur nu vēl zēniem.
Taču beidzot tēvs izdzirdēja, ka pajūgu fabrika pieņem darbā strādniekus. Šeit atalgojums bija ļoti niecīgs, tikai 15 dolāri mēnesī, tomēr pat šī summa bija lielāka par ienākumiem no avīžu pārdošanas. Tāpēc tēvs šo darbu pieņēma.

Kādā 1908. gada dienā vecmāmiņa sagaidīja viņu no darba ar vārdiem, kuri radīja tēvā izbrīnu.

Īzak, man ir tāda laba vēsts, — viņa sacīja.
Laba vēsts mums netraucēs, — atbildēja Īzaks caur mutautiņu, kuru viņam bieži nācās lietot. Fabrikā strādājot, smalki ādas putekļi nosēdās uz viņa plaušām un izsauca pastāvīgu klepu.
Es atradu darbu, — sacīja vecmāmiņa. Tēvs nespēja ticēt savām ausim. Neviena no armēņu sievietēm nestrādāja algotu darbu.

Vecajā pasaulē vīrieši rūpējas par ģimenes uzturu, — izmazgādams no matiem ādas putekļus, no virtuves atgādināja tēvs. — Jūs neiesiet strādāt!

Es jau strādāju Holenbek Parkā, kādas ļoti patīkamas ģimenes mājā. Mazgāju, gludinu un veicu nelielu māju uzkopšanu.

Ja tā, tad es eju sakravāt savas mantas! — Tēvs izsacīja šos vārdus pusbalsī un izgāja no virtuves. Vecmāmiņa viņam sekoja.. Viņa stāvēja pie durvīm un skatījās, kā viņš kravāja savas nedaudzās mantas.

Tā kā jūs tagad strādājat, tad pēc manis mājās vairs nav nekāda vajadzība. — viņš sacīja.

Nākamajā dienā vecmāmiņa paziņoja saviem saimniekiem Holenbek Parkā, ka viņa vairs strādāt nenāks.

Tēva klepus, kurš bija radies pajūgu fabrikā, pastipri¬nājās. Viņa veselības stāvoklis neuzlabojās pat pēc tam, kad nākamajā gadā viņu iecēla par vecāko strādnieku un atbrīvoja no darba. Vecmāmiņa man stāstīja, kā viņa pavadījusi bezmiega naktis, klausoties tēva klepošanā. Kad viņa beidzot bija pārliecinājusi tēvu aiziet pie ārsta, tad pēdējais apstiprināja visu to, ko ģimene zināja jau tāpat, ka, ja tēvs neatstās darbu fabrika, tad viņš nenodzīvos līdz 20 gadiem.

Viņa priekšā tagad nostājās jautājums, kādā citā veidā viņš varēs nopelnīt mātes un māsu uzturam. Un šajā jautājumā, kā ari daudzās citās ģimenes pārdzīvotajās grūtībās, tēvs griezās pie draudzes.

Armēņu pentakosti vairs nesapulcējās Bostonas ielas nama priekšistabā. Sakarā ar to, ka vīriem izdevās šur tur atrast darbu, viņi ķērās pie sava lūgšanu nama būvēšanas. Tā bija neliela koka ēka uz Gleza ielas. Tās izmēri bija 20x10 metri. Telpā bija soli bez atzveltnēm, kurus varēja atbīdīt pie sienas, kad pār draudzi nāca Dieva Gars, lai priecātos iekš Kristus. Telpas priekšplānā stāvēja tradicionālais galds.

Es bieži iedomājos savu tēvu ejam pie galda un izstāstām savu vajadzību Kungam. Viņam visapkārt stāvēja draudzes vecaji, ieskaitot Magardiču un viņa dēlu Aramu Mušeganu, kurš varēja pacelt ratus, kur laboja riteni. Šoreiz Arams uzlika savu pirkstu uz rakstu vietu Bībelē un izlasīja dīvainus, bet brīnišķīgus vārdus: "Svētīts tu būsi pilsētā un svētīts tu būsi laukā. Svētīts būs tava klēpja auglis un svētīts būs tavas zemes auglis, svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu vaisla un tavu sīklopu pieaugums.”

Lauki? — brīnījās tēvs. — Lopi?

Un brīnišķīgie vārdi no 5. Mozus grāmatas 28. nodaļas turpinājās: "Un tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un visur, kur tu pieliksi savu roku, un Viņš tevi svētīs tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos."

Klausīdamies rakstu vietu, tēvs nāca pie slēdziena, ka savā dzīvē vēlētos nodarboties tikai ar lopkopību un dārzniecību, par ko viņš ari ik dienas sapņoja, sēdēdams pie piegriežņu mašīnas. Savos sapņos tuvodamies realitātei, viņš, protams, saprata, ka kaut vai zemes iegādei, šāda uzņēmuma veidošanai vajag milzum daudz naudas. Bet tagad, Dieva apsolījumam skanot viņa ausīs, viņš izšķīrās. Tēvs iesniedza fabrikā atlūgumu un pēc divām nedējām bija bez darba.

Viņa uzmanību sāka piesaistīt kāds novērojums. Viņš ievēroja, ka augļi un dārzeņi visas pilsētas paviljonos bija ne tikai dārgi tādu ģimeņu uzturam, kā viņa, bet ari ļoti sliktas kvalitātes, acīmredzot, salāti nebija nogatavojušies.

Kā būtu, viņš domāja, ja salasītu svaigus un nogatavojušos dārzeņus un augļus, un pārdotu, izvadājot no mājas uz māju. Tādā veidā tēvs arī sāka tirgoties ar dārzeņiem.

Uz dienvidiem un austrumiem no Losandželosas bija izvietotas fermas — mazdārziņi. Daudzu šo mazo fermu īpašnieki bija armēņi. Viņi audzēja vislabāko šķirņu sulīgus augļus un dārzeņus. Tēvam bija neliels naudas krājums, kuru viņš bija sakrājis, ik mēnesi atliekot nedaudz naudas māsu pūram. Par šo naudu viņš izdarīja divus pirkumus. Viņš nopirka platdibena ratus un divus gadus vecu, rudu zirģeli, iesauktu par Džeku. Nākamajā dienā tēvs ar savu zirģeli un ratiem devās uz mazo Dovnijas dzelzceļa staciju. Tajā laikā Dovnija nebija piepilsēta, bet atsevišķa, maza pilsētiņa 20 km attālumā no Losandželosas. Labu laiku tēvs pavadīja ceļā — pa 3 stundām uz katru pusi, bet viņam patika katra šis dienas minūte. Viņš elpoja svaigu, plaušas stiprinošu gaisu. Tēva sapņiem nebija robežu. Viņš domāja pienāks laiks un es kļūšu par fermeri. Es pat iegādāšos savas govis. Es tirgošos ar pienu, un mana piena ferma būs pati labākā valstī, bet vēl vajag daudz pastrādāt.

Šajā pirmajā dienā Dovnijā tēvs braukāja no vienas fermas uz otru, savākdams salātus vienā, apelsīnus otrā, burkānus trešajā vietā. Tā viņš izbraukāja vairākas fermas, kur varēja dabūt svaigus un gatavus augļus un dārzeņus. Tēvs piekrāva savu vezumu ar vislabāko preci un atgriezās Losandželosā. Zirdziņš Džeks vienmērīgi klaudzināja paka¬viem.

“Svaigas zemenes, saldi apelsīni, tikko salasīti, svaigi spināti!” — varēja dzirdēt Losandželosas ielās.
Visi augļi bija svaigi, cenas mērenas, un kad tēvs piebrauca otrreiz, mājsaimnieces viņu jau gaidīja. Tā pagāja vesels gads. Tēvam bija 19 gadi. Viņš izaudzināja tam laikam modernas ūsas. Drīz vien viņš atlika atpakaļ māsu pūra naudu un pat pielika vēl klāt.

Iegruntējies tirdzniecībā, tēvs sāka domāt par savas ģimenes veidošanu. Viņš jau bija ievērojis meiteni, kuru vēlējās apprecēt. Viņa bija 15 gadus veca, melnām acīm, melniem matiem un viņu sauca — Zarouči Jessijana. Personīgi ar viņu tēvs vēl pazīstams nebija. Pēc armēņu paraduma jaunietis un jauniete nedrīkstēja runāt par precībām, pirms par to nebija vienojušies vecāki. Tēvs tikai zināja, ka tad, kad viņš brauca garām Jessijanu mājai. Sestās un Gleza ielu krustojumā, viņa sirds krūtīs drebēja. Tā kā mana tēva tēvs bija miris, tad Zarouči roku tēva vietā formāli lūdza viens no draudzes vecajiem. Jessijanu ģimenei viņš izteica sekojošu mana tēva nodomu izklāstu: līdzko viņš būs sakrājis noteiktu iemaksas naudas summu, viņš izbeigs tirgošanos ar dārzeņiem un nopirks zemi, lai varētu sākt nodarboties ar piena saimniecību. Jaunais cilvēks paziņoja, ka tikai Kalifornijas debesis būs viņa centības robeža.

Tā tēvs apprecējās. Drīz pēc tam viņi ar māti nopirka zemi, kur auga kukurūza, eikalipta koki un bija daudz vietas ganībām. Viņiem bija 3 slaucamas govis. Tēvs un māte savām rokām uzcēla nelielu mājiņu.

Sēžot priekšistabā vecajā krēslā un prātojot, es ievēroju, ka debesis aiz dārza sāk sārtoties. Manas domas klejoja pagātnē, 1913. gada 21. jūlijā. Pirms mani vecāki uzcēla māju, viņiem piedzima bērns. Tēvam, ne tā kā vectēvam nācās gaidīt dēlu — pirmais viņu bērns bija zēns. Viņi nosauca mani par Demosu.

Blakus man uz galda stāvēja liels vara patvāris, kuru vectēvs uz saviem pleciem atnesa no Kara-Kalas. Uz tā atspīdēja pirmie rīta gaismas stari. Es pagriezos, lai paskatītos uz tā sabuktētajiem sāniem, gaismā zeltoti spīdošiem.

Es domāju, vai nosaucot mani vectēva vārdā, mani vecāki atminēja noslēpumu un to tālu izplatījušos manas dzīves lomu, kuru manā dzīvē nospēlēja pravietojums. <<<

SAVIENOTA PASIFIKA AVĒNIJA
Kaut gan mani vecāki, apmetās uz dzīvi Dovnijā tad. kad man bija 8 mēneši, tomēr viņi nepārtrauca apmeklēt lūgšanu namu Gleza ielā. Tēvs sacīja, ka viņu armēņu baznīcas bija viņiem par garīgā spēka avotu.

Divus amatus tēvs man iemācīja gandrīz vienlaicīgi. Tikko manas rokas bija pietiekami spēcīgas, viņš mani iemācīja slaukt govis un tikko, pakāpjoties uz apelsīnu kastes, es varēju aizsniegt Džeka galvu, viņš mani iemācīja uzlikt iemauktus. Nedaudz vēlāk es atceros gadījumu, kad pats iejūdzu Džeku vieglajā pajūgā, un mēs ar visu ģimeni (tajā laikā man jau bija divas māsas — Ruta un Ļusja) braucām uz baznīcu.

Šis brauciens ilga 3 stundas uz katru pusi, bet dievkalpojuma sapulce ar pusdienas laiku turpinājās 5 stundas, un katra pavadītā minūte man patika. Man patika vērot muskuļotos fermerus, kuri Gara skubināti, pacēla pret debesīm savas galvas un rokas. Man patika viņu dziļās un spēcīgās balsis, kuras dziedāja armēņu psalmus. Pat sprediķi šajā mazajā Gleza ielas koka namiņā bija aizraujoši, tāpēc ka lajos slēpās to pagājušo dienu dzīvība. Runājošie bieži atgādināja, ka Armēnija ir viena no visvecākajām kristiešu valstīm pasaulē un vairāk par visiem cietusi par savu ticību. Nesenas turku zvērības bija pēdējie turku cietsirdīgie mēģinājumi iznīcināt mazo, spītīgo Armēniju. Šo vēsturisko nolikumu stāsti iegāja mūsu dzīvē miesā un asinīs.

“287. gadā, — iesāka savu stāstu sludinātājs, — svētais Georgijs prātoja, vai viņam atgriezties viņa dārgajā Armēnijā. Georgijs bija kritis ķēniņa nežēlastībā un izsūtīts no valsts, bet trimdā viņš izdzirda par kristīgo mācību. Visbeidzot, riskēdams ar savu dzīvību, viņš nolēma atgriezties dzimtenē un dalīt labo vēsti ar saviem tautiešiem.

Ķēniņš ļoti drīz uzzināja par viņa atgriešanos, notvēra viņu un ieslodzīja dziļā pils cietumā, pavēlēdams nomērdēt badā. Bet pirms tam ķēniņa māsa, klausīdamās sludināšanu, bija kļuvusi ticīga. Sludinātājs sapulcē atainoja mums ainu, kurā jauna sieviete slepus zagās pa mitrajām kāpnēm uz smacīgo cietumu ar maizes klaipu vai kazas piena krūzi zem apmetņa. Tādā veidā viņa 14 gadus spēja saglabāt svētā Georgija dzīvību.

Negaidīti ķēniņu piemeklēja smaga slimība. Neprātā viņš metās pie zemes un rēca kā zvērs. Kad viņš nāca pie saprāta tad lūdza savus ārstus viņu izārstēt, bet tie bija nespējīgi viņam palīdzēt.

Tad viņa māsa sacīja; “Cilvēks, vārdā Georgijs, spēj tev palīdzēt.’

“Georgijs ir sen jau miris,” iebilda ķēniņš, “viņa kauli zem šīs pils jau būs satrūdējuši.”

“ Viņš ir dzīvs,” maigi sacīja māsa un izstāstīja viņam par viņas 14-gadīgajām rūpēm par Georgiju.

Drīz pēc tam Georgiju no cietuma atveda pie ķēniņa. Viņa mati bija balti kā sniegs Ararata kalna virsotnē, bet prāts bija gaišs un gara noskaņojums labs. Jēzus Kristus vārdā viņš aizliedza dēmonam nomākt ķēniņu, un tai pašā bridi ķēniņš kļuva vesels.

301. gadā ķēniņš un Georgijs atgrieza kristietībā visu Armēniju."
Garajā atceļā es no jauna pārdzīvoju visu šo stāstu. Es redzēju uz ilgiem gadiem cietumā ieslodzīto, pacietīgo Georgiju, kas nekad nezaudēja ticību un pacietību, gaidīdams uz Dieva atsvabināšanu.

Kad apprecējās pēdējā no mana tēva māsām, tad vecmāmiņa pārnāca dzīvot pie mums mazajā koka mājiņā. Es viņu atceros ļoti labi, mazo. baltmataino sievieti. Viņas tumšās acis spīdēja ar viņas vienīgā dēla lepnumu. Kā viņa sacīja, viņa? žēl bija tikai tas, ka vectēvs Demoss nenodzīvoja, lai redzētu Šakarijanus atkal uz savas personīgās zemes. Šajā pašā mājā vecmāmiņa Gulisara arī nomira, laimīga un dzīves dienu piesātināta.

Pirms es sasniedzu 10 gadu vecumu, mūsu piena uzņēmums visai veiksmīgi paplašinājās. No trijām govīm tas izauga līdz 30, pēc tam līdz 100, bet vēl pēcāk līdz 500 govīm, un sākotnējo 4 hektāru vietā tagad bija jau 70. Tēvs tagad sapņoja izveidot vislielāko piena fermu Kalifornijā. Ja tas viss bija atkarīgs no darba, tad šis sapnis varēja kļūt par realitāti, jo tēvs mācēja strādāt un mudināja mūs visus uz centīgu darbu. Bez manis, kā strādnieka, mums bija strādnieku baraka, kurā dzīvoja meksikāņu amerikāņi, kuri kopā ar mums strādāja govju kūtis, kas deva iespēju tēvam un man iemācīties runāt spāniski.

Grūti pateikt, kurš guva lielāku apmierinājumu no stāstiem, kurus viņi stāstīja mums par Meksiku vai tēva atmiņas par dzīvi Armēnijā. Viņi nevarēja vien noklausīties par Jefimu, jaunieti-pravieti, vai par to, kā Magardičs Mušegans pareģoja tēva dzimšanu. Katru reizi, kad mēs nolīgām jaunus strādniekus, tēvam bija par to jāstāsta no jauna.

Tēvs ļoti bieži stāstīja par Jefima bērēm 1915. gadā, kuras bija visbagātākās ar pavadītājiem visā Losandželosas Flets rajonā. Jefims neapmeklēja baznīcu Gleza ielā, kur dievkal¬pojumi notika armēņu valodā, bet krievu, kur runāja krieviski, dažus kvartālus tālāk. Šajā varenās apbedīšanas dienā ne tikai šis divas draudzes sagāja kopā, bet, atmetot savus iebildumus pret “mežonīgajām Vasarsvētku ļaužu izdarībām”, atnāca armēņu un krievu pareizticīgie ļaudis, tāpēc ka daudzi no viņiem atbrauca uz Ameriku, pateicoties Jefima pravietojumam.

"Bet kas dzirdams par otro pravietojumu,” jautāja meksikāņu amerikāņi, “to, kuram vēl jāpiepildās?”

“Tas vēl glabājas pie Jefima dēla.”

"Bet. ja to atvērtu, tad var nomirt, vai?”

“Vai tad jūs priekš tā esat nolemti Dievam?”

“Kas, pēc jūsu domām, būs šis cilvēks?”

Uz šiem jautājumiem nevienam nebija atbilde. Kaut kur tajā laikā, kad nomira jaunietis-pravietis, es pārdzīvoju nelaimes gadījumu, kurš man radīja nepatikšanas. Es pat pats neatceros, kā es sadauzīju savu degunu. 10 gadu vecumā, strādājot fermā, zēns ne reizi vien nobrāžas. Kad es 5. klasē jutu, ka nedzirdu tik labi kā pārējie skolnieki, māte aizveda mani pie ārsta.

Es varu pasacīt jums, Zarouči, kas par lietu, — sacīja ārsts, — bet es nezinu, kā šai lietā palīdzēt. Demosam ir bijis lauzts deguns, un viņš ir saaudzis nepareizi. Abi deguna un dzirdes kanāli ir aizsērējuši. Mēs varam mēģināt tos operēt, bet tāda operācija ne vienmēr ir veiksmīga.
Un manā gadījumā operācija bija neveiksmīga. Katru gadu es gāju hospitāli uz operāciju, un ik reizi mani ausu kanāli turpināja aizvērties. Skolā es vienmēr sēdēju pirmajā solā, lai labāk sadzirdētu skolotāju.

Nekad manā dzīvē nav bijuši brīži, kad Jēzus nebūtu bijis man tuvs Draugs, bet it sevišķi Viņa tuvību sajutu šajos dzirdes pasliktināšanās mēnešos. Man likās, ka Viņš tagad ir tuvāk nekā jebkad agrāk.

Es nevarēju kopā ar zēniem spēlēt kolektīvas spēles. Vienmēr bija jādzird: “Nepieņemiet Demosu, viņš slikti dzird.” Tāpēc es bieži pavadīju laiku vientulībā. Mani tas daudz neuztrauca.
Fermā mana mīļākā nodarbošanās bija kukurūzas ravēšana. Ravējot varēju vienatnē, laukā sarunāties ar savu Kungu. 12 gadu vecumā tumši zaļās kukurūzas rindas man likās kā zaļas katedrāles, ar nolaistām zaļām lapām kā jumtu velvēm. Šeit es varēju paceli savas rokas lūgšanā, kā sapulcēs to darīja draudzes vecaji:
Jēzu, dziedini manas ausis. Neļauj man kļausities ārstos, kas saka, ka mana dzirde neuzlabosies.

Ak, cik labi tagad atceros katru šo 1926. gada svētdienas detaļu. Es tai laika biju 13 gadus vecs. Atceros, kā torīt pamodos un apģērbos savā augšistabā mūsu jaunajā mājā. Tēvam tai laikā bijā 1000 slaucamu govju, un viņš varēja uzcēli divstāvu māju spāņu stilā ar balti apmestām sienām un sarkanu jumtu. Pošoties uz baznīcu, es jutos kaut kā savadi. Šī savādā sajūta bija patīkama. Man likās, ka ar visu savu miesu izjūtu augstu garīgo stāvokli. Dungodams himnu, es nokāpu pa garajām, līkumotajām trepēm uz brokastīm. Mani vecāki un māsas jau sēdēja pie galda. Tajā laikā mūsu ģimene bija pieaugusi vēl par 3 meitenēm.

Jaunākajai no viņām, Florensci, bija 2 gadiņi. 4 vecākās tobrīd aizrautīgi vidžināja par mūsu iknedēļas braucienu uz pilsētu. Mēģināju piedalīties sarunā, bet drīz vien apklusu. Kā var sarunāties ar bubinātajām?

Mūsu vecais zirģelis vairs nevadāja mūs katru svētdienu 20km garo ceļu uz baznīcu. Gadu pirms Džeka 16 gadu jubilejas tēvs palaida viņu ganībās, atlikušos gadus nodzīvot labi pelnītā atpūtā. Džeka vietā mums tagad bija gara, melna Studebekera markas automašīna. Tai bija audekla jumts un kaste ar rezerves asīm zem pakaļējā sēdekļa, braukšanai pa bedrainajiem fermeru ceļiem.

Šajā svētdienā visa mazā baznīca no uzbudinājuma sanēja. Šeit nebija nevienas dvēseles, kura neatcerētos pagājušās nedēļas nolikumu. Vienas draudzes locekles māte bija izbraukusi no Armēnijas uz Ameriku pie savas meitas. Bija pagājuši 2 mēneši, bet no viņas nebija ne vēsts. Viņas meita bija bēdu nomākta. Kad draudze par viņu lūdza Dievu, Esteres krustmātes vīrs, tēvocis Georgijs Stepanijans pēkšņi piecēlās no savas vietas un devās uz durvīm. Viņš ilgi stāvēja un skatījās laukā, it kā redzēdams tālāk par horizontu. Beidzot viņš ierunājās: “Jūsu mātei klājas labi. Pēc trim dienām viņa būs Losandželosā.’’

Tieši pēc trim dienām vecenīte atbrauca. Gaidu atmosfēra bija pacēlusies augstu. Katrs gaidīja, kādā formā būs izteikta nākamā Dieva svētība. Iespējams, ka kāds tapa dziedināts. Iespējams, ka sekos jauni norādījumi... Kad es par to domāju, kaut kas savāds notika ne ar kādu citu, bet ar mani.

Vēl sēžot uz pēdējā sola kopā ar citiem zēniem, es sajutu uz sevis kaut ko līdzīgu smagai vilnas segai, kura gūlās uz maniem pleciem. Es pagriezu galvu atpakaļ un ļoti izbrīnījos, ka man neviens nepieskaras. Es mēģināju pakustināt rokas, bet tās man nepakļāvās, it kā es kustinātu tās ūdeni.

Pēkšņi mani žokļi sāka trīcēt kā no aukstuma, kaut gan "sega” likās silta. Mani kakla muskuļi savilkās krampi. Man radās stipra vēlēšanās pasacīt Jēzum, ka es Viņu mīlu, bet, kad es pavēru savas lūpas, lai to pasacītu, no tām izplūda vārdi, kurus es nesapratu. Es zināju, ka tie nav ne armēņu, ne spāņu un arī ne angļu vārdi, bet tie plūda pār manām lūpām tā, it kā es būtu tos lietojis visu savu mūžu. Es pagriezos pret blakus sēdošo zēnu, bet viņš uz mani raudzījās ar smaidu.

Demoss saņēmis Garu! — viņš iekliedzās, un visi klātesošie pagriezās uz manu pusi. Kāds man par kaut ko jautāja, un kaut gan es jautājumu sapratu, atbildēju viņam ar jaunām priecīgām skaņām. Vēlāk, atgriežoties mājās, visiem, kas mani uzrunāja, es atbildēju jaunajā valodā. Uzkāpis otrajā stāvā, es iegāju savā istabā un aizvēru durvis, bet neizskaidrojamās skaņas vēl joprojām turpināja plūst pār manām lūpām. Uzvilcis naktskreklu, es izdzēsu gaismu, un tajā bridi Dieva klātnības apziņa izlējās pār mani vēl spēcīgāki nekā pirmāk. Man likās, ka “smagā sega” visu vakaru palika uz maniem pleciem un kļuva man nepanesami smaga, kaut arī patīkama. Es novēlos uz grīdas paklāja un gulēju pilnīgi bezpalīdzīgs, nespēdams iekāpt gultā. Šajā pārdzīvojumā es nesajutu bailes, bet mani pārņēma patīkama, atsvaidzinoša sajūta, tā kā pirms miega. Man likās, ka laiks, kuru pavadīju istabā, izvērtās par mūžību, un no šīs mūžības izdzirdu balsi. Es ļoti labi pazinu šo balsi, tāpēc ka bieži to biju dzirdējis savā kukurūzas katedrālē.

Demoss, vai tu vari apsēsties? — jautāja man balss.

Es mēģināju, bet mans mēģinājums bija neveiksmīgs. Kaut kāds neaptverami spēcīgs un bezgala maigs spēks turēja mani tur, kur es atrados. Es zināju, ka esmu spēcīgs zēns. Iespējams, ka ne tik spēcīgs kā Arams Mušegans, bet 13 gadu vecumā tomēr spēcīgs zēns. Bet tobrīd mani muskuļi, nebija spēcīgāki par jaunpiedzimuša telēna muskuļiem. Tā pali balss uzrunāja mani atkal:
Demoss, vai tu vēl ilgi šaubīsies par manu spēku?

Nē, Kungs Jēzu!

Šis jautājums atkārtojās 3 reizes. Trīs reizes es devu šādu atbildi. Pēc tam likās, ka spēks, kurš bija man visapkārt, iegāja manī. Es sajutu nedabisku spēku pieplūdumu, kurš, kā man likās, nesa mani no mājām uz debesīm. Man likās, ka skatos no debesīm uz zemi ar Dieva vērīgo skatienu un redzu cilvēces vajadzības no Dieva redzesloka. Un visu šo laiku es dzirdēju Viņa balsi, kura čukstēja manai sirdij: "Demoss, tiesības iemantot spēku ir katram kristietim. Pieņem šo spēku. Demoss.”

Un pēkšņi spēks nāca pār mani. Es varēju dzirdēt putnu dziesmas aiz loga.

Es piecēlos, pilns izbrīnās. Ko, es varu dzirdēt? Es taču sen jau nebiju dzirdējis putnu dziesmas. Es pielēcu kājās pilns dzīvības un ātri sāku ģērbties. Bija jau sestā rīta stunda, un mums ar tēvu vajadzēja būt kūtis un pussešos sākt slauki govis.

Šajā brīnišķīgajā rītā, atverot istabas durvis, es varēju dzirdēt, kā lejā virtuvē cepās olas. Trauku šķindoņa, putnu dziedāšana, manu kāju soļi, skrienot lejā pa trepēm — tās bija skaņas, par kurām es pat vairs nedomāju. Es “ielauzos” virtuvē vārdiem: “Tēti, māmiņa, es dzirdu!”

Mana dzirdēšana nebija pilnīga. Kad mēs ar māmiņu atkal bijām aizgājuši pie ārsta, viņš sacīja, ka mana dzirde ir par 90% normāla. Kāpēc man ir palicis 10% kurluma, es nezinu, un mani tas ne visai uztrauc. Es atceros, ka tai pašā pirmdienas rītā, kad bijām pabeiguši slaukšanu, es aizgāju uz savu zaļo katedrāli. Kukurūza jau bija augstu saaugusi un gatava pļaujai. Es apsēdos starp rindām, noplūcu kukurūzas vālīti un sāku skrubināt baltos, salda piena pildītos, graudus.

Pestītāj. — es sacīju, — es zinu, ka, ja Tu dziedini cilvēkus tāpēc, ka Tu gribi viņus lietotu Savam darbam. Norādi man, Pestītāj, darbu, kuru Tu man esi sagatavojis.

Sākumā, kad citi manas klases zēni sapņoja kļūt par basketbola zvaigznēm, es sapņoju kļūt par pravieti. Es biju gados nedaudz vecāks par jaunieti-pravieti laikā, kad viņš redzēja parādīšanos.

Gāja laiks, bet es šo brīnišķo dāvanu nesaņēmu. "Pravie¬tojums tavā dzīvē spēlēs vissvarīgāko lomu un aizņems galveno vietu,” it kā sacīja man Kungs, “bet tu pravietis nebūsi.” Vienreiz ar mani notika kaut kas, kas iedvesa man domu, vai tikai es nebūšu dziedinātājs.

Manai jaunākajai māsai Florensei bija 6 gadi, kad viņa kūtī krita un sadauzīja savu labo elkoni. Ārsts bija pārliecināts, ka Florense varēs brīvi strādāt ar savu roku un nekas briesmīgs nav noticis. Bet roka palika elkonī saliekta un neļāvās atliekties. Ar lielām pūlēm viņa spēja lietot savu roku un vairāk kā 10—20% darba spēju no labās rokas nevarēja gaidīt.

Vienu svētdienu baznīcā, pēc visām šīm ziņām, mani pārņēma īpaša sajūta un siltums, it kā silta sega apņemtu manus plecus. Man nevajadzēja jautāt, no kurienes tas viss un kas man jādara. Es sajutu vajadzību pāriet telpas otrā pusē un lūgt par manas māsas Florenses rokas dziedināšanu. Himnas dziedāšanas laikā es klusu piecēlos no savas vietas un pārgāju uz sieviešu pusi. Es noliecos pār māsu, kura sēdēja uz pēdējā sola ar ģipša apsēju uz labās rokas. “Segas” siltums pa manām rokām un pirkstiem virzījās uz leju.

Florense, — es pusbalsī sacīju, — es lūgšu par tava elkoņa izveseļošanos.

Viņas lielās, melnās acis uzmanīgi manī paskatījās. Es uzliku savas rokas uz ģipša apsēju. Būtībā es gandrīz nemaz nelūdzu. Es stāvēju un jutu ugunīgu straumi plūstam caur manām rokām māsas elkoni.

Es jūtu, — čukstēja Florense, — kaut ko karstu.
Ar to viss beidzās. Vienā sekundē sensācija izbeidzās, un es atgriezos savā vietā. Diez vai kāds redzēja, kas mūsu starpā notika.

Pēc dažām nedēļām ģipsi noņēma. Tai vakarā pie vakariņu galda māte mums stāstīja, kā ārsts uzlicis savu roku uz māsas baltās delnas un, salicis kopā ar otru delnu, maigi mēģinājis drusku atliekt elkoni. Izstiepis visu roku uz priekšu un atpakaļ, pēc tam plašiem apļiem no elkoņa, un viņa sejā parādījies patīkams smaids.

Lūk tā, — viņš sacija. — Jā, jā! Daudz labāk, nekā cerēju. Daudz labāk! Hm, gandrīz vai tā, it kā elkonis nebūtu, bijis lauzts.

Un tā es atkal kukurūzas laukā jautāju savam Kungam, vai dziedināšanas dāvana ir tā, kas domāta man un kas ir mans aicinājums. Un no jauna es saņēmu atbildi: “Protams, Es vēlos, lai visa mana draudze darītu šo darbu. Tu redzēsi daudzas brīnišķīgas dziedināšanas un dažas no tām caur tavām rokām, bet, Demoss, Man priekš tevis ir sevišķs aicinājums.”

17 gadu vecumā biju augstskolas 2. kursā. Man vajadzēja būt augstākā kursā, bet sakarā ar savu kurlumu, par diviem gadiem atpaliku. Tai laikā mans tēvs nopirka citu fermu. Mums tagad pietika vietas novietot barības torņus un bija savi līdzekļi slaucamo aparātu iegādei. Tēvs uzsāka ari citus tirdzniecības darījumus. Mums un mūsu kaimiņiem lielas sāka nodarboties ar piena nogādi. Ievērojis, ka šķiņķa cena Losandželosā ir diezgan augsta, viņš uzsāka cūku audzēšanu. Pēc tam viņš noņēmās ar gaļas iesaiņošanu. “Tas Kungs tevi svētīs visos tavos roku darbos.” Likās, ka visas nodarbošanās, kuras Īzaks uzsāka, bija nolemtas panākumiem.

Šis panākums bija acīm redzams ari tāpēc, ka tas bija trīsdesmito gadu sākuma stagnācijas periods. Tai laikā tēvs nozīmēja manā pārvaldīšanā manu nelielo ganāmpulku. Atceros skolotāju, kurš palīdzēja man ieviest grāmatvedību un ar skaudību sacīja, ka mana peļņa no 30 govīm ir daudz lielāka par lielākā vairuma augstskolas skolotāja algu Dovnijā. Mūsu māju sāka apmeklēt politiskie darbinieki, tirgotāji, rajona vadītāji un manai mātei, mazai, kautrīgai emigrantu sievietei no Armēnijas, nācās katru nedēļu uzņemt viesus un gatavot pusdienas ievērojamām personām. Viņa bija ļoti laba pavāre, un viņas domias, kuftas un katas drīz kļuva pazīstami visā Dienvidkalifornijā. Bet, kas sevišķi palicis manā atmiņā par manas mātes kulinārijas spējām, ir tas, ka viņa gatavoja ar īpašu centību, neskatoties uz to, kas bija viesis. Klejojoši ceļinieki bija godīgi viesi mūsu mājā, un pret viņiem mums bija tāda pat attieksme, kāda pret Dovnijas pilsētas majoru. Viņi ēda no vislabākajiem traukiem, ar sudraba dakšiņām un nažiem un uz skaistiem galdautiem. Ja karstie ēdieni nebija gatavi, tad māte cēla galdā gaļu, dārzeņus un mājas cepumus un visu laiku savā lauzītajā angļu valodā lūdza: "Sēdieties, sēdieties! Nestei-dzieties! Ēdiet!”

Pa to laiku es arvien vairāk sāku interesēties par vienu adresi. Katrā braucienā, kuros es devos mūsu tirgotāju darīšanās uz Ist Losandželosu, es vienmēr atradu iemeslus, lai pabrauktu garām izsvaidīti izbūvētajai Sirakana Gabri-lijana mājai, Union Pasifik avēnijā 4311, cerībā ieraudzīt viņa meitas parādīšanos pagalmā. Ne tāpēc, lai viņu uzrunātu, vai lai ar viņu sarunātos, kā parasti jauni cilvēki tērzē ar meitenēm, kad nav vēl saderināti. Tādas lietas armēņu kolonijā vēl nenotika. Mani pildīja ar neizsakāmu prieku vienkārši parasta apziņa, ka esmu bijis viņas tuvumā.

Es gaidīju katru svētdienu, kad Roza Gabrilijana sēdēs kopā ar citām meitenēm baznīcas sieviešu pusē. Viņa bija visskaistākā meitene. Paklusītēm visi zēni pavadīja viņu ar saviem skatieniem. Viņas tēva vārds armēņu valodā nozīmēja Saldsirdīgais —, kas man ļoti patika. Līdzīgi manam tēvam, Sirakans Gabrilijans sāka no nulles. Viņš sakrāja 100 dolārus, par kuriem nopirka zirgu un ratus. Tikai viņš netirgojās ar dārzeņiem, bet sāka nodarboties ar atkritumu izvešanu.

Gadsimta sākumā Losandželosā tāda apkalpošana bija ļoti vajadzīga, un drīz vien viņš varēja nopirkt otro un trešo zirgu un ratus. Sirakans un viņa radinieki bija pareizticīgie armēņi. Viņi dzīvoja netālu no baznīcas Glezielā. Klausoties ik dienas priecīgās skaņas, kuras sasniedza viņus caur atvērtajiem logiem, viņi nolēma izlūkot tādas jautrības iemeslus. Pēc neilga laika viņi pievienojās draudzei. Par to viņam gandrīz nācās samaksāt ar dzīvību. Pāriešanu no pareizticīgajiem pie Vasarsvētku ļaudīm daudzi armēņi uzskatīja par nodevību pret veco ticību. Par viņu ticības biedru pāriešanu uz ienīsto pentakostu grupu, pēc viņu domām viņš bija sodāms ar nāvi. Tāpēc viņi bija nolēmuši Sirakanu apbedīt.

Kad vienreiz Sirakans piebrauca pie pilsētas atkritumu izgāztuves, pareizticīgo grupa viņu tur jau gaidīja. Viņi sasēja viņam rokas un kājas, iemeta viņu bedrē un apbēra ar metru biezu atkritumu kārtu. Bet tobrīd negaidīti piebrauca rati ar pentakostu grupu, izcēlās liela kņada, kuras rezultātā Sirakans tika atbrīvots.

Man vienmēr patika klausīties tādus stāstus. Sevišķi man patika viņa stāstījums par precībām. Kad Sirakans palika sešus gadu vecs, viņa tēvs, būdams atraitnis, nolēma braukt uz Armēniju un izmeklēt dzimtenē sev sievu. Sirakana māte bija mirusi pirms dažiem gadiem. Viņa nodarbošanās bija ienesīga, tāpēc viņš palūdza tēvu, lai tas vienlaikus izraudzītu sievu arī viņam. Viņa tēvs izrādījās veiksminieks abos gadījumos. Dēlam viņš bija izraudzījies 13 gadus veco meiteni, vārdā Tirumi Marderosjanu. Lai paātrinātu viņas atbrauk¬šanu uz ASV, viņi bija salaulāti neklātienē Armēnijā, un tikai pēc tam meitene devās tālajā ceļā pie vīra, kuru nekad nebija redzējusi. Pēc dažām nedēļām turki uzbruka šim Armēnijas rajonam, un abas līgavas bija pēdējās, kuras dzīvas izbrauca no sava ciema. Tīrumi atbraukšana uz Losandželosu bija viens no visneparastākajiem jaunās meitenes piedzīvojumiem. Sirakans gaidīja tēva un abu līgavu atbraukšanu nākamajā dienā. Atgriezies no pilsētas izgāztu¬ves, viņš savas mājas priekšistabā sastapa mazo pārbiedēto meiteni. Vienā mirklī viņš aptvēra, ka tai vajadzētu būt viņa sievai, bet viņš pēc darba bija putekļu un netīrumu klāts no galvas līdz kājām.

Paliec šeit, — viņš sacīja, it kā nabaga meitene būtu grasījusies kaut kur aiziet. Pats viņš nozuda mājā un pēc pusstundas atgriezās nomazgājies un uzposies. Sirakans Gabrilijans uzrunāja jau mierīgāku palikušo jauno meiteni ar formālo apsveicināšanās runu.

Tagad jau tuvojās laiks, kad tuvākajā nākotnē viņiem vajag izvēlēties līgavaini savai meitai Rozai.
Man nebija nekādu iespēju griezties pie viņiem un lūgt viņu meitas roku. Mūsu gadījumā šis jautājums bija savā starpā jānokārto maniem un Rozas vecākiem. Atceros, kā baidījos tajā vakarā, sarunā ar vecākiem, pieskardamies šim jautājumam. Tas notika kādā 1932. g. jūnija vakarā, kad visa ģimene sēdēja pie vakariņu galda. Lai būtu vēsāks, bija atvērtas durvis uz verandu.

Tēti, vai jūs ziniet, ka man jau ir 19 gadi. — uzsāku es sarunu.

Tēvs noslaucīja ūsas un nogrieza sev vēl gabalu gaļas.

Un, — es turpināju, — es jau beidzu augstskolu. Es palīdzu izmaksāt fermu. Jums bija 19 gadi, kad jūs apprecējāties.

Visas manas māsas pārstāja ēst. Māmiņa nolaida savu dakšiņu.
Viņa jautāja:
Vai tu esi sev, izraudzījis meiteni?
Jā, — es atbildēju.
Vai viņa ir armēniete?
Jā!
Vai viņa ir kristiete?
O, jā! Viņa, — es uzsāku, — viņa... viņu sauc Roza Gabrilijana.
A-ā! — māmiņai bija skaidrs.
Tad lūk kas, — noteica tēvs.
O-o, — vienbalsīgi nodūca māsas.

Un tā sākās sarežģītais, gadsimtiem vecais laulību un precību rituāls. Neskatoties uz to, ka ģimenes katru svētdienu satikās baznīcā un bija tuvi draugi, vispirms vajadzēja nozīmēt oficiālu tikšanos. Šo delikāto darbu vienmēr uzticēja uzmanīgi izvēlētam vidutājam. Pēc ilgas savstarpējas ap¬spriešanās (ar mani, protams, nekonsultējās) tēvs un māte nolēma, ka vispiemērotākā persona šim darbam būs Rafails Janojans, mana tēva māsas Sirunas vīrs. “Visai veiksmīgi,” es pie sevis nodomāju. Tēvocis Janojans bija no maniem sešiem tēvočiem man vismīļākais. Viņam piederēja metāl-lūžņu noliktava, kurā es 14 gadu vecumā, ar tēvoča atļauju, rakņājos un meklēju automašīnas daļas, no kurām es būvēju savu automobili. Darba kopējās interesēs tēvocis Janojans tikās ar Gabrilijaniem katru dienu.

Atceros, kā skrēju pretī viņa automobilim, kad viņš, pēc oficiālās tikšanās ar Sirakanu Gabrilijanu, iebrauca mūsu pagalmā. Bet tēvocis Rafails nesteidzās atstāstīt tikšanās rezultātus. Ar visu cienību viņš iegāja mūsu mājas priekšistabā, apsēdās un ilgi ar karotīti maisīja cukuru viņam pasniegtajā tējas tasītē.
Nu, kā gāja Rafail? — steidzināja viņu tēvs.

Jā, Izak, — atbildēja tēvocis Janojans, — es sarunāju tikšanos. Gabrilijaniem būs prieks tikties ar Šakarijaniem šā mēneša 20. datumā.

Mana galva bija pilna ar dažādām domām — ir ar mieru satikties... labi, ka nenoraidīja manu bildinājumu bez jebkādas uzmanības, bet tas nozīmē, ka Roza visādā gadījumā ir ar mieru kļūt par manu līgavu.

Beidzot pienāca 20. jūlijs. Es pabeidzu noteiktā laikā savu darbu govju kūtī un sāku gatavoties. Es nomazgājos vannā, pēc tam zem dušas, un tad atkal vannā. Es tīrīju savus zobus, kamēr, kā likās, sāka atdalīties emalja. Es skaloju savu muti ar listerionu un lavorinu. Es tīrīju savus, fermeru darbā notašķītos nagus, kamēr no sukas nesāka birt sari. Dzirdēju, kā tēvs izbrauca no garāžas “Pekardu”. Pāris lēcienos biju lejā pa kāpnēm, lai aizsmērētu skrambu kurpē un noziestu skrambu uz savas sejas, kura radās pēc trešās skūšanās.

Demoss, — pie ieejas uzsauca tēvs, — vai tad tu mēģini kļūt skaistāks par Rozu?
Pēc mirkļa jau iespraucos starp savām māsām uz pēdējā sēdekļa. Man likās, ka nekad šie 20 km starp Dovniju un Losandželosu nav bijuši tik gari.

Beidzot mēs pa Junion Pasifik piebraucām pie 4311. numura. Pa grantēto celiņu mēs devāmies uz, māju gar baziliku, pētersīļu un citu kulinārijas garšvielu dobītēm. Durvis mūsu priekšā atvērās, un tanīs parādījās vesels bars sagaidītāju — Sirakans, Tirumi, Rozas vecākais brālis Eduards, krustmātes, tēvoči, brālēni un māsīcas — viņu bija bez skaita. Visiem aizmugurē vasaras kleitiņā stāvēja Roza. Jāatzīstas, ka man nebija diezin cik liela iespēja Rozu pavērot, jo visi saaicinātie pēc armēņu paraduma pēkšņi izklīda, sadalīdamies noslēgtās grupās. Vīrieši salasījās lielās priekšistabas vienā pusē, sievietes — otrā. Dažkārt es uzmetu skatienu Rozai, kura sēdēja kopā ar manām māsām, un man tik ļoti gribējās zināt. par ko viņas sarunājas. Roza bija vienos gados ar manu māsu Ļusju. Manu prātu tobrīd urdīja doma: "Nez, vai kādreiz varēšu sarunāties ar Rozu tik brīvi un atraisīti, kā to pašlaik darīja Ļusja?”

Tāpat nepiedalījos es sarunā, visai nopietnā sarunā, kas norisinājās starp manu tēvu un Sirakanu Gabrilijanu. Tas, par ko viņi runāja, likās, apmierināja abas puses. Izejot no istabas Gabrilijans sacīja tēvam: ...es atstāstīšu to Rozai.”

Pēc divām nedēļām tēvocis Janojans atnesa svarīgu vēsti: "Roza vēlas kļūt par tavu sievu."

Pēc tam sākās 5 tradicionālo svētku vakaru svinēšanas līgavas mājā par godu viņas piekrišanai. Tie bija visai priecīgi vakari, kuros cienāja gardumiem, dziedāja, teica runas un izskanēja abpusēji apsveikumi, jo pēc armēņu paraduma, nevis divas personas, bet divas ģimenes stājas laulību savienībā.

Vienu vakaru Roza mums nospēlēja koncertu uz klavie¬rēm, un manās krūtīs sirds strauji sitās, kad acīm sekoju viņas pirkstiem, kuri viegli slīdēja pa klaviatūru... Savā laikā es mācījos spēlēt vijoli, bet, pēc abu pušu, manas un skolotāja, vienošanās, visiem par lielu prieku, es šo nodarbošanos pārtraucu. Mūziku un vijoli mantoja Florense, un tagad viņa spēlēja par prieku abām ģimenēm. Kaut gan viņai bija tikai 8 gadiņi, lociņš viņas vingrajā rociņā maigi un viegli slīdēja pār spīguļojošo vijoli.

Netika cauri arī bez tradicionālās līgavaiņa dāvanas līgavai, kura apzīmēja jaunu radniecību. Tas bija rokas pulkstenis ar dimantiem. Pār dāvanas izvēli parūpējās mani vecāki. Man atlika tikai tas gods pāriet pāri istabai, tur, kur sēdēja sievietes, un uzlikt pulksteni Rozai uz rokas. Šajā klusumā, kad visu acis bija pievērstas man, mani pirksti sastinga. Sākumā es nevarēju mazo atslēdziņu attaisīt, pēc tam nevarēju to aiztaisīt. Tajā brīdī es domāju par traktoru nojumē, kuru varēju nepiedomājot izjaukt līdz vissmalkākajai detaļai un atkal salikt kopā. Beidzot Roza pastiepa savu roku un aiztaisīja atslēdziņu.

Pēc tam pienāca laiks mūsu vecajiem izlemt, kur un kad jānotiek kāzām. Visi vienprātīgi piekrita, ka baznīcas telpas Gleza ielā bija par šaurām, lai uzņemtu tos simtus ļaužu, kuri vēlējās būt uz kāzām, nemaz nerunājot par draugiem no pareizticīgo draudzes, kuriem mūsu baznīcas apmeklējums bija pielīdzināms nāvei. Nē, tika izlemts, ka kāzas notiks līgavaiņa mājā pēc vecā paraduma, pēc kura sekos dzīres.

Pēc armēņu paraduma dzīres bija centrālais kāzu notikums, un tās notika pagalma iekšienē uz diviem lieliem tenisa laukumiem.
Kas attiecas uz kāzu sarīkošanas laiku, tad Gabrilijani uzstāja, ka kāzas jārīko ne ātrāk, kā pēc gada.

Laiki mainās, — viņi sacīja. Mana māte izgāja pie vira 15 gadu vecumā, Rozas māte 13 gados. Mūsu laikos, lai izveidotos laba ģimene, sievietei esot nepieciešami nobriest. Mums esot jāpagaida, kamēr Rozai paliks 16 gadi.

Pa visu šo laiku, kamēr risinājās pārrunas un tika pieņemti lēmumi, mēs ar Rozu nebijām apmainījuši ne vārda. Pēc tradīcijas tam bija jānotiek pēc formālās salaulāšanās, uz kuru tika uzaicināti tālāki radinieki un draugi, lai sapazītos.

Tomēr pēc ceturtā svētku vakara es neizturēju. “Izkratījis tradīcijas vējā”, es nostājos uz savām kājām.

Gabrilijanu kundze, — es uzrunāju Rozas māti pāri vairāku galvu rindām, — vai es drīkstu parunāt ar Rozu?

Uz mirkli pārbiedētā Tiruma Gabrilijana paskatījās uz mani, ne vārda nebildusi. Bet pēc tam, pamādama ar galvu, it kā brīnīdamās par to, cik “tālu aizgājusi” jaunā paaudze, viņa pieveda man Rozu blakusistabā, nolika istabas vidū divus krēslus un, atstādama mūs divatā, izgāja.

Pirmo reizi mūžā mēs bijām palikuši divatā. Pēc ilgas gatavošanās tam, ko sacīt, es pēkšņi biju pazaudējis runātspēju. Es biju gatavojies izteikt savas jūtas vislabākajā runā, armēņu "mēlē”, jo Sirakans Gabrilijans bija, uzbudināts no „Holivudas neprātibām”, un nebūtu pieļāvis zem sava jumta lietot angļu valodu. Es gatavojos Rozai pasacīt, ka viņa ir visjaukākā meitene pasaulē un ka es visu savu māžu centīšos padarīt viņu laimīgu. Diemžēl biju pazaudējis savas runas vārdus un tagad sēdēju mēms un apstulbis kā īsts nejēga. Visbeidzot es izdvesu šādus vārdus:
Roza, es zinu, ka mūs kopā saved Dievs.

Man par brīnumu, viņas mirdzošās melnās acis piepildījās asarām.

Demoss, — viņa čukstēja, — visu savu mūžu esmu lūgusi, lai tas, ar kuru es apprecēšos, man vispirms sacītu šos vārdus.

Pēc trim nedēļām pienāca oficiālais laulāšanas laiks. Šajā dienā bija jāpasniedz līgavai gredzens. Mēs ar Rozu devāmies uz juvelierveikalu, lai izraudzītos gredzenus, protams, daudzu ģimenes locekļu pavadībā. Es vēl līdz šim atceros pārdevējas vārdu — Erhartes kundze. Viņa stāstīja par savu meitu Amēliju, kura nesen pati bija aizlidojusi pāri okeānam.

Es ievēroju, ka Roza ar sevišķu patiku vēroja vienu gredzentiņu ar dārgakmeni, bet mana māte izvēlējās viņai citu. Mēs nekad neesam domājuši par to, kāpēc viņa tā darīja.

Laulību dienā Gabrilijanu bakalejas veikalā bija klāts pusdienu galds 300 personām. Pēc laulībām es drīkstēju apciemot Rozu, kad vien vēlējos. To es arī darīju katru vakaru, kad nebija jāstrādā.

Garā gada nogalē mana māte, Roza un māsas arvien biežāki gāja iepirkties. Pēc veca paraduma līgavaiņa ģimene pirka līgavai pūru. Somiņas vai cepures izvēle prasīja milzum daudz laika un vairākus meklējumu braucienus uz veikaliem. Roza izvēlējās sev kastaņbrūnu kleitu un tādas pat krāsas kurpes. Starp armēņu sievietēm tikai precētas sievietes ģērbās tumšas krāsas kleitās. Roza domāja, ka šajā tumšajā kleitā viņa izskatīsies par gadiem pieciem vecāka.

Mūsu kāzas svinēja 1933. g. 6. augustā. No paša rīta visa Šakarijanu cilts aizbrauca uz austrumu Losandželosu, lai pārvestu mājās līgavu. Tā kā kāzu dzīres bija nozīmētas uz vakaru, tad pēc armēņu paraduma Gabrilijanu ģimene bija pagata¬vojusi uzkožamos no 5 ēdieniem apetītes veicināšanai. Pēc tam abas ģimenes devās uz Dovniju ar karavānu no 25 izpušķotām automašīnām.

Mājās žogs. kurš ieskauj tenisa laukumu, bija iegrimis rožu ziedu pušķos. Pārējo dienas daļu es atceros tikai periodiski. Es atceros lēkājošo, gaiši rudo mācītāja Perumejana bārdu, kad viņš vadīja armēņu dievkalpojumu. Elek¬triskajā apgaismojumā, kas bija ievilkts starp palmu kokiem, kalpotāji baltos halātos uz lielām paplātēm iznēsāja šiškabalu un tradicionālo finiķu-mandeļu padzērienu, kuru māte bija gatavojusi caurām dienām.
Es atceros, ka viesu bija pieci simti cilvēku un man likās, ka katrs no viņiem bija uzrakstījis armēniski poēmu, kuru vajadzēja izlasīt skaļi un aplaudēt.

Ap pulksten vienpadsmitiem vakarā man no pārpūles griezās galva, bet Rozas acīs bija asaras, jo baltās kurpes viņai spieda jau no paša rīta.

Kad visbeidzot atvadījāmies no draugiem un radiem, mēs ar Rozu bijām pārliecināti, ka esam laimīgi uz visiem laikiem un ka esam saderināti, šī armēņu vārda vistiešākajā nozīmē. <<<

Produkta informācija

Autors(i): Demoss Šakarijans
Valodas: Latviešu
Reitings: 4.50 (no 5)
Vākojums: mīkstie vāki
Lappuses: 148
Publikācijas datums: 1994
Size, cm (width, height): 9.99 x 9.99
ISBN: AMIZ726823
Kategorijas

Latviešu
Grāmatnīca / Grāmatas
Tēmas / Biogrāfijas, liecības
Tēmas / Dieva vadība
Tēmas / Svētā Gara dāvanas / Dziedināšana un brīnumi
Tēmas / Kristietības vēsture
Komentāri uz Manna.lv

Atstājiet Jūsu komentāru!
Permalink

http://www.manna.lv/item/AMIZ726823.html
Mana Manna.lv | Rakstiet mums | Notikumi | Pievienot notikumu | Raksti | Palidzība | Lapas karte

 



© KIC Tava Izvēle 2008-2018
KIC Tava Izvēle Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675, Fakss: 67217712, e-pasts: infomanna.lv
Izstrāde un atbalsts: Amizante