|
Fragmenti
BAGĀTĪGAIS KALPS
Nesen ar smagu sirdi un daudzu rūpju nospiests es griezos lūgšanā pie tā Kunga. Es izteicu Viņam savas rūpes un vajadzības un lūdzu palīdzēt: “Ak, Kungs, visā savā mūžā es neesmu bijis tik vājš! Ar grūtībām es turpinu dzīvot un strādāt. Mans prāts ir tik noguris! Es nezinu, vai spēšu uzrakstīt vēl vienu vēstījumu. Tev ir jānāk un jāpalīdz nest šīs smagās nastas, kuras Tu man esi uzkrāvis dzīvē un kalpošanā! Man ir vajadzīgs Tavs stiprinājums un spēks. Kungs, es lūdzu, palīdzi man!”
Tad es sāku raudāt. Es biju tik izvārdzis, ka asaras burtiski izsprāga no manām acīm. Tā guļot un raudot, es domāju: “Šīm asarām ir jāaizkustina tā Kunga sirdi!” Atnāca Svētais Gars un kalpoja man - bet ne tā, kā es to biju iedomājies! Es gribēju līdzjūtību, iedrošinājumu, sapratni. Viņš arī man to visu deva, bet daudz savādākā veidā, nekā es biju gaidījis.
Tas Kungs lēnīgi lika man atvērt 2.Korintiešiem 9:6-11. Viņš teica, ka viss, kas man vajadzīgs, ir ietverts šajā Rakstu vietā: “Bet es to saku: Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests, jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.
Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir izbēris un nabagiem devis, viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem, tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.
Es lasīju un pārlasīju šos pantus - bet neko no tiem neieguvu. Beidzot es aizvēru Bībeli un lūdzu: “Kungs, es esmu nesaprašanā. Es neatrodu neko, kas palīdzētu vai stiprinātu mani.
Šajos pantos Pāvils Korintas draudzei runāja par ziedojumiem bada piemeklētās Jeruzālemes svēto vajadzībām. Viņš mudināja tos ziedot bagātīgi, nevis sīksti, tāpat kā to darīja maķedonieši, kuri bija devuši dāvanas no savas nabadzības. Es jautāju: “Kungs, kāds tam sakars ar mani? Es ciešu - es esmu nospiests, izsalcis, manas iespējas ir izsmeltas. Man vajadzīga palīdzība! Bez tam, es esmu dāsns devējs. Ko Tu man ar to gribi teikt?”
Beidzot Gars ļoti spēcīgi, bet ar mīlestību uzrunāja manu iekšējo cilvēku: “Deivid, tas viss ir paciešams, ko tu pašlaik pārdzīvo. Pēdējā laikā tu nekalpo man ar dāsnu un priecīgu garu! Kur palicis tavs prieks un apmierinājums kalpot Man? Mans Vārds nerunā tikai par naudas došanu, lai palīdzītu nabagiem. Tas runā arī par kalpošanu Man un Manai miesai! “Es esmu aicinājis tevi uz Ņujorku, lai šajās pēdējās dienās paceltu svēto atlikumu. Un Es neesmu tevi atvedis uz šejieni, nerūpējoties par palīdzību un bagātīgiem resursiem! Viss, kas nepieciešams, tev ir pieejams - stiprinājums, atpūta, spēks, spējas, prieks un labs garastāvoklis. Tev nav iemesla strādāt noskumušam un pārslogotam. Tev ir pieejams viss spēks un prieks!
Es gribētu ar jums dalīties dažās ļoti svarīgās pamācībās, kuras guvu no šī gadījuma: 1.Kad Dievs aicina mūs uz kādu īpašu darbu, viņš jau ir sagādājis visu, kas mums nepieciešams, lai to veiktu ar prieku un patiku. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem (2.Kor.9:8). Šis pants nav tikai cerība - tas ir apsolījums! Tas sākas ar vārdiem: “Dievs var...” Bet Dievs nav ieinteresēts tikai apmierināt jūsu vajadzības. Viņš vienmēr grib dot vairak, nekā jums vajadzīgs. Tas arī nozīmē - pietiekoši - vienmēr pieaugoša, pārbagāta apgāde! Bet Viņam, kas darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam... (Ef. 3:20). Padomājiet par to, kas šeit ir apsolīts.
Kad jūs esat noguruši un jau ļimstat un domājat, ka tālāk vairs nespējat iet, Dievs ir spējīgs jūs tik ļoti spēcināt, ka jums būs viss nepieciešamais - visos laikos, jebkurā situācijā! Šajā apsolījumā ir ietverts arī spēks, kurš pasargātu jūs no krišanas. Es pazīstu kristiešus, kuri ārkārtīgi baidās no krišanas un neveiksmēm. Tie baidās, ka Sātans tos varētu ievilināt kādās lamatās - un tādējādi viņi apbēdina Dievu. Nav svarīgi, cik liels ir jūsu kārdinājums, un jūs baidāties, ka nepietiks spēka turēties tam pretī - Dievs saka, ka Viņa spēks būs jūsu rīcībā: “Bet Tam, kas spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus savas godības priekšā...” (Jūdas 24). Šeit tas Kungs it kā saka: “Klausieties jūs, gani! Klausieties visi, kuri uzticīgi nāk manā namā un strādā lūdzot, slavējot un aizlūdzot! Es gribu dot jums bagātīgu stiprinājumu, cerību, prieku, mieru, atpūtu, finanses, iedrošinājumu, gudrību. Faktiski Es gribu, lai jums pārpilnībā būtu viss, kas jums vajadzīgs - vienmēr!”
Dievs nekad nav domājis, ka mums būtu jābūt garīgiem nabagiem tā Kunga lietās. Tieši pretēji: bagātīgais kalps ir tas, kurš bauda atklāsmi par lielajām iespējām, kuras Dievs tam ir sagatavojis. Un viņš ticībā seko savai atklāsmei! “Bet tā ir, kā rakstīts: “Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.” Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus” (1.Kor.2:9-10).
Pāvils saka: “Mūsu tēvi nespēja aptvert visas tās lietas, ko Dievs ir sagādājis! Tās nekad nenāca ne viņu acīs, ne ausīs, ne iztēlē. Bet mums nav iemesla būt akliem, lai neredzētu tās un nesaprastu, kas mums pieder. Mūsu acīm jāredz, ausīm jādzird, un tam jāienāk mūsu sirdīs un prātos - jo mēs esam tie, kam Dievs to visu ir sagādājis! Svētais Gars mums to ir atklājis!” Patiešām, Bībele saka, ka mums jāmeklē šī atklāsme. Pāvils rakstīja: “Bet mēs esam dabūjuši... to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis... garīgas lietas... garīgi apspriežamas” (12-14 panti).
Es ticu, ka lielākā daļa kristiešu nav īsti saskārušies ar šo Dieva apsolījumu spēku! Mēs esam tos lasījuši neskaitāmas reizes, bet tie mums ir palikuši tikai nedzīvi vārdi. Mēs nekad neesam pieķērušies tiem, un teikuši: “Kungs, atklāj man, ko Tu esi sagatavojis! Atver manu prātu un garu tavām bagātībām. Tavs Vārds saka, ka man jāzin par šīm lietām, kuras Tu man esi dāvājis, lai es tās varētu izmantot Tavai godībai!”
Kāpēc tik daudz kristiešu tik ātri zaudē drosmi, kļūst vāji un noguruši, veicot labus darbus? Kāpēc tik daudz ticīgo piedzīvo izmisumu, vājumu, tukšumu, tā ka tie nespēj vairs iet tālāk? Tāpēc, ka viņiem nav šīs atklāsmes, kuru Svētais Gars deva Pāvilam un Jaunās Derības svētajiem - atklāsme par tām bagātībām, kuras Dievs ir darījis pieejamas tiem, kuri lūdz tās ticībā! Vai jūs varat sev piemērot Pāvila aprakstīto bagātīgo kalpu, kuram jebkurā laikā, jebkurā krīzes situācijā ir nepieciešamais, un pat vēl vairāk? Vai jūs esat pamēģinājuši saņemt to no debesu bankas? Ne visi to var pieprasīt! Vairākus gadus es strādāju kopā ar Katrīnu Kūlmani. Viņas sapulcēs - no rītiem, pēcpusdienās un vakaros - es sludināju no visas sirds, tā, ka dienas beigās jutos pilnīgi izsmēlis savus spēkus.
Kādu vakaru Katrīna mums ar Gvenu teica: “Iesim kaut kur paēst.” Es viņai teicu: “Man ļoti žēl, es esmu ļoti noguris. Es iešu uz viesnīcu un likšos gulēt.” Viņa zobgalīgi uz mani paskatījās un jautāja: “Deivid, vai tu šovakar sludināji Svētā Gara svaidījumā?” Es atbildēju: “Tu zini, ka man bija svaidījums. Cilvēki bariem nāca nožēlot grēkus.”
Tad Katrīna mierīgi teica: “Tad tu kaut ko esi palaidis garām. Ja tu kalpoji Svētā Gara spēkā, tad tev jābūt stiprākam kalpošanas beigās, nekā sākumā - jo Viņš dod možumu! Tu vari pārvarēt savu miesu, jo garā tu vari pieprasīt šo brīvību!” “...ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem” (2.Kor. 9:8). P
ietiekoši šeit nozīmē “vienmēr pieaugoši; saņemt beigās vairāk, nekā sākumā.” Citiem vārdiem sakot - kad kauja kļūst sīvāka, Dieva žēlastība pieaug! Kad jūs pārņem vājums, Viņa spēks kļūst arvien lielāks! Un kad jūsu nastas kļūst smagākas, Viņa spēks un stiprums pieaug proporcionāli jūsu nastu smagumam! Bet Dievs dod šo spēku tikai tiem, kuri to grib, kuriem tas ir nepieciešams, un kuri to prot novērtēt. Es bieži esmu lūdzis: “Ak Dievs, Tu esi man uzkrāvis briesmīgu nastu. Tā, liekas, ir smagāka, nekā es to spēju nest!” Bet katru reizi Viņš man ir atbildējis: “Es esmu tev sagatavojis lielāku spēku, nekā tu spēj saprast! Es nekad saviem bērniem neuzkrauju nastu, nedodot vairāk spēka, nekā nepieciešams tās nešanai. Tev pieder Mans prieka un atpūtas apsolījums tavos visgrūtākajos brīžos!”
Mīļie, tas nozīmē, ka mums nekad nebūs nekāda trūkuma! Mūsu darbiem, kalpošanai un dzīvei jābūt bagātīgai. Jo sarežģītāka mūsu situācija, jo smagāka nasta, jo grūtāks mūsu ceļš - jo lielāku iepriecinājumu, mieru un cerību mēs varam saņemt! Dievs saka: “Jums ir vairāk nekā pārpilnība tajās bagātībās, kas jums ir apsolītas! Jūs nebūsit izsmelti, sausi, nospiesti. Jūs drīzāk gan pieaugsit savā centībā, nekā rausities atpakaļ!”
Savos kalpošanas gados es esmu veltījis daudz laika un pūļu, lai sagādātu naudu dažādiem pasākumiem, un ar laiku es ļoti noguru. Mēs finansējām Bībeles skolu, mēs rīkojām dažādas konferences daudzās pasaules valstīs. Mēs finansējām misionārus. Viši šie pasākumi prasīja daudz naudas. Mums bija jāsagādā simtiem tūkstošus dolāru, un galu galā tas izsmēla manus spēkus.
Daudzus gadus vēlāk, kad Dievs aicināja mani uz Ņujorku, es teicu: “Kungs, es došos uz turieni, bet ar noteikumu, ka man vairs nevajadzēs rūpēties par naudas sagādi! Es negribu iekļūt parādos. Es negribu vairs rakstīt vēstules ar lūgumiem. Un es negribu pavadīt savu laiku lūdzot un raudot par naudas lietām. Tev debesīs ir banka, kurā ir daudz vairāk naudas, nekā man jebkad būs vajadzīgs. Es gribu, lai Tu atvērtu debesu logus un liktu tai nolīt pār mums. Man ir vajadzīga naudas plūsma.” Tas Kungs man apsolīja: “Ja tu dosies uz Ņujorku, tev netrūks ne dolāra manam darbam. Es sūtīšu visu, kas tev vajadzīgs. Tev vairs nebūs grūtības - tev pat vairs nebūs jārunā par naudu. Es par to visu gādāšu.”
Un Viņš turēja savu vārdu! Es biju noslēdzis “vienošanos” ar to Kungu: “Es ticu tam, ko Tu esi teicis! Es negribu nevienu dolāru vairāk, nekā tas mums ir vajadzīgs - tikai pietiekošs daudzums!”
Viņa atbilde bija: “Tev būs daudz vairāk, nekā pietiekoši - visās lietās un vienmēr!” 2. Kopš Dievs ir apsolījis pārbagātīgu apgādi, Viņš gaida, ka arī mēs Viņam atdosim visu, kas mums ir - savu sirdi ieskaitot! Dievs ne no viena nepieņem īgnu kalpošanu. “Visu, ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam, un ne cilvēkiem” (Kol. 3:23). No sirds nozīmē - “ar visu sirdi, spēku un visu, kas ir jūsos.” Pāvils raksta: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests...” (2.Kor. 9:70).
Apustulis šeit norāda uz divējādu došanu: tas attiecas uz naudas ziedojumiem un arī visas mūsu dzīves nodošanu Dieva darbam! Pāvils rakstīja, ka Maķedonijas draudze burtiski lūdzās viņu ļaut tiem turpināt vākt ziedojumus nabadzības piemeklētajiem Jeruzālemes svētajiem. Šie maķedonieši bija tik pilnīgi nodevušies tam Kungam, ka ziedoja no savas nabadzības. Tajā laikā viņi cieta vairāk nekā Jeruzāleme, jo viņu zemē plosījās karš. Viņu ekonomika bija sagrauta, valdīja depresija, stāvoklis bija nekontrolējams. Bet, neskatoties uz visu anarhiju un haosu, viņi atdeva visu, kas tiem bija - pat pāri savām spējām - bagātīgi!
Pāvils sacīja, ka maķedonieši atdeva daudz vairāk, nekā tikai naudu. Tie viņam teica: “Lūk, šeit ir mūsu ziedojumi. Ko vēl tu gribi, lai mēs darītu? Mēs gribam kalpot Dieva darbā!” “Un ziedoja vairāk, kā cerējām, - sevi papriekš Dievam, un pēc Dieva prāta arī mums” (8:5). Viņi netaupīja neko, kalpojot tam Kungam un brāļiem! “Tie ir labprātīgi ziedojuši... pat pāri savām spējām” (8:3). Viņi deva pāri cilvēciskajām spējām - ar daudz lūgšanām! Pāvilam nevajadzēja piespiest šos cilvēkus dot; viņš neatgādināja tiem bauslību, viņš neizlūdza tiem desmito tiesu. Viņi bija tik sajūsmināti par Jēzu, tik ļoti ticēja Viņa uzticībai, ka deva labprātīgi, dedzīgi, bagātīgi!
Man jūs jābrīdina: ja jūs gaidāt procentus no Dieva, jūs tikpat labi savu naudu varat paturēt. Dievs nepievērš uzmanību dāvanai, kura nav dota ar prieku - labprātīgi, no mīlestībā pāri plūstošas sirds! Ja jūs dodat tikai tāpēc, ka ticat, ka tāda ir prasība - jeb arī ja jūs domājat: “Vai desmitā tiesa ir Jaunās Derības jēdziens, vai arī tā nāk no Vecās Derības?” - jūsu sirds attieksme ir nepareiza. Ja jūs dodat desmito tiesu tāpēc, ka mācītājs aicina darīt, tad arī tas ir nepareizi. Nekas no šī nenoved pie galvenā - pie būtības: ko nozīmē dot!
Kāds vīrs man sacīja: “Pēc tam , kad es atdodu desmito tiesu, pārējo naudu es varu izmantot kā vēlos. Un es gaidu, ka Dievs mani svētīs, kā Viņš ir apsolījis - jo es atdodu savu desmito tiesu!” Nē! Daudzi spēj dot vairāk nekā tikai desmito tiesu. Un Dievs grib, lai mēs dotu pēc savām spējām - bagātīgi! Dieva ļaužu vidū nav vietas skopumam. Parādiet man kristieti, kurš dod tikai to, kas no viņa tiek prasīts, un es parādīšu jums kristieti, kurš skopojas ar laiku, enerģiju un darbu Dievam. (Viņš, iespējams, arī ir skops savā ģimenē, no viņa jāizspiež katrs dolārs!) Ja jūs esat skopi pret Dievu, Dievs būs skops pret jums. Ja jūs ar nepatiku ejat uz baznīcu - reizi nedēļā pienākuma dēļ - Dievs pret jums izturēsies tāpat, negribīgi dodot kādu svētību! Kad jūs pilnībā atdodat savu sirdi un dzīvi tam Kungam, jūsu devība nāk no mīlestības uz Viņu! Ja jūs no visas sirds esat atdevuši sevi Kungam, jūsu pirmā doma nebūs: “Cik tuvu 10 procentiem es varu dot?” bet: “Cik daudz sevis - savas naudas un enerģijas es varu dot?” Mūs jāiepriecina tam, cik daudz mēs varam dot - un cik daudz mūsu sirds tajā ir! Viss parējais ir izspiešana! Ja jūs iemetat savu ziedojumu grozā un domājat: “Ar to es būtu samaksājis savu gāzes rēķinu - bet man tas ir jāatdod”, - tad labāk būtu, ja jūs to paturētu. Dievs to nepieņem! “...ne smagu sirdi, vai piespiests...” (2.Kor. 9:7). “Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks” (Sal.pam. 11:24).
Šis pants saka: “Viens dod devīgi un iegūst daudz vairāk, cits patur sev vairāk nekā vajadzīgs un nokļūst nabadzībā.” Patiesībā, jo vairāk spēka un enerģijas jūs veltāt Dievam, jo vairāk Viņš to izlies pār jums. Jo vairāk pūļu jūs veltāt Viņa interesēs, jo vairāk jūs ziedojat savu laiku, naudu un spēku, jo vairāk Viņš ir apsolījis jums piešķirt. Gala rezultātā jums ir pārpilnība! <<<
|
