Pazīt Dievu

Citāts no grāmatas
Kolīdz atklājam, ka galvenais mūsu eksistences iemesls ir iepazīt Dievu, lielākā daļa dzīves grūtību nostājas savā vietā. Mūsdienu pasaule ir pilna ar cietējiem, kuri sirgst ar nāvējošu sērgu, ko Albērs Kamī (Albert Camus) apkopojis absurda filozofijā ("dzīve ir nelāgs joks"), viņu sūdzības varētu dēvēt par Marijas Antuanetes drudzi, ko viņa lieliski ietērpusi vārdos ("viss ir bezgaršīgs"). Šīs novirzes posta visu dzīvi: cilvēkam viss šķiet problemātisks un apnicīgs, jo viss ir bezjēdzīgs. Taču pret tādām slimībām kā absurda lentenis (tapeworm) un Antuanetes drudzis (Antoinette's fever), kristiešiem ir dabiska imunitāte, izņemot gadījumus, kad kārdinājuma lielais spēks uz brīdi iedragā viņu prātu – bet tas, Dieva lielās žēlastības dēļ, nekad nevelkas ilgstoši.

Dzīvi padara dzīvošanas vērtu kāds liels mērķis, kas tāds, kas saista cilvēka iztēli un kam cilvēks gatavs dedzīgi nodoties. Kristiešiem tas ir dots tā, kā nevienam citam. Jo vai tad atrodams augstāks, cēlāks un aizraujošāks mērķis kā paša Dieva iepazīšana?

Tomēr, no otras puses, mēs vēl neesam neko daudz pateikuši. Runājot par Dieva pazīšanu, mēs izmantojam vārdisku formulu, un formula pēc savas būtības ir līdzīga bankas čekam: no tā nav jēgas, ja nezinām, kā to pārvērst naudā. Kas īsti jāsaprot ar frāzi "pazīt Dievu"? Kādas noteiktas emocijas? Tirpas, kas skrien pār muguru? Sapņaina, pārdabiska lidojuma sajūta? Sajūsmas trīsas un pacilātība, ko meklē narkomāni? Vai arī tas ir īpašs intelektuāls pārdzīvojums? Vai tā laikā būtu jādzird balsis? Jāredz parādības? Galvā jāraisās savādiem domu pavedieniem? Šīs lietas vērts pārrunāt, it īpaši tāpēc, ka Rakstos tiekam brīdināti par to, cik viegli nomaldīties un kļūdīgi uzskatīt, ka pazīstam Dievu, kad patiesībā tā nebūt nav. Tātad mums jājautā: kādu aktivitāti vai notikumu varam pamatoti dēvēt par "Dieva pazīšanu"?

KO NOZĪMĒ PAZĪT DIEVU?

Pirmkārt, jāteic, ka Dieva "pazīšana" noteikti ir sarežģītāka nekā kāda cilvēka "pazīšana". Līdzīgi kā mana kaimiņa "pazīšana" ir sarežģītāka nekā kādas valodas, grāmatas vai mājas "pazīšana". Jo sarežģītāks objekts, jo sarežģītāka tā iepazīšana. Kādas abstraktas lietas iepazīšana, piemēram, valodas apguve, notiek mācīšanās procesā, kādas nedzīvas lietas, piemēram, Ben Nevis kalna vai Britu muzeja, iepazīšana notiek, dodoties ekspedīcijā vai ekskursijā. Kaut arī šādas nodarbes prasa zināmu piepūli un mērķtiecību, tās ir samērā vienkārši raksturojamas. Taču, nonākot līdz dzīvām būtnēm, to iepazīšana izrādās krietni sarežģītāka. Ar to vien, ka uzzinām kādas dzīvas būtnes pagātni, nepietiek. Tikai tad, kad spējam paredzēt, kā šī būtne reaģēs noteiktos apstākļos, varam apgalvot, ka viņu pazīstam. Cilvēks, sakot: "Es pazīstu šo zirgu", parasti ar to domā ne tikai to, ka ir to jau iepriekš redzējis (kaut arī šie vārdi varētu to nozīmēt). Viņš drīzāk grib teikt: "Es zinu, kā viņš izturēsies, un varu dot padomu, kā to savaldīt." Šādas zināšanas var iegūt, vienīgi iepriekš iepazīstot šo zirgu, novērojot tā dabu un pašam personīgi mēģinot to savaldīt.

Cilvēku pazīšana ir vēl sarežģītāka, jo, atšķirībā no zirgiem, tie mēdz glabāt noslēpumus un ne vienmēr izrāda, ko patiesībā jūt vai domā. Pietiek ar pāris dienām, lai uzzinātu visu iespējamo par kādu zirgu, turpretī ar cilvēku varam kopīgi darboties mēnešiem vai pat gadiem ilgi un tomēr secināt: "Es viņu nemaz nepazīstu." Atkarībā no tā, cik daudz katrs cilvēks mums atklājies, mēs šīs attiecības kategorizējam, sakot, ka "es viņu pazīstu labi" vai "ne pārāk labi", "mēs tikai sasveicināmies", "mēs ar viņu esam ļoti tuvi", vai varbūt pat "es pazīstu viņu līdz sirds dziļumiem."

Jāsecina, ka attiecību kvalitāte un tas, cik labi pazīstam citus, ir drīzāk atkarīgs no viņiem, nevis no mums. Ja izdodas kādu iepazīt, tas drīzāk ir viņa atklātības, nevis mūsu centības nopelns. Iepazīstoties mums ir jāvelta cilvēkam laiks un jāizrāda interese un gatavība tuvoties, sniedzot draudzīgu atvērtību no savas puses. Taču tas, vai mums tālāk izdosies šo cilvēku iepazīt vai nē, ir pilnībā atkarīgs no viņa.

Iedomāsimies, ka mūs gatavojas iepazīstināt ar kādu personu, kuru uzskatām par augstāk stāvošu – kādu, kas ieņem augstāku sabiedrisku stāvokli, ir intelektuāli pārāks, profesionāli spējīgāks, sasniedzis lielāku garīgo briedumu vai kādā citā ziņā pārāks par mums. Jo vairāk apzināsimies viņa pārākumu pār mums, jo drīzāk uzskatīsim, ka mums pienākas izturēties ar cieņu un vienkārši ļaut šim cilvēkam vadīt sarunu. (Iedomāsimies, ka tiekamies ar Edinburgas hercogu vai Anglijas karalieni.) Mēs, protams, vēlētos iepazīt šo cildeno personu, tomēr apzinātos, ka tas jāizlemj viņam. Mēs, iespējams, justos vīlušies, ja no šāda sarunu biedra saņemtu tikai pāris pieklājības frāžu, tomēr mums nenāktu prātā par to apvainoties; galu galā mums nav nekāda pamata sagaidīt no viņa draudzību.

Turpretī, ja viņš tūlīt sāktu mums uzticēties un atklāti stāstītu savas pārdomas par aktuāliem jautājumiem, vai pat uzaicinātu mūs iesaistīties kādā sevis plānotā pasākumā, lūdzot mūs būt pieejamam jebkurā laikā, lai ar viņu sadarbotos, mēs taču justos ārkārtīgi pagodināti. Tas pilnībā pārvērstu mūsu izpratni par dzīvi. Ja pirms tam tā būtu šķitusi nenozīmīga, drūma un garlaicīga, tad tagad, kad šis ievērojamais cilvēks mūs iecēlis par vienu no viņa personīgajiem asistentiem, mums būtu pamats ar sevi lepoties – un tas būtu arī varens izaicinājums!

Savā ziņā šis piemērs parāda, ko nozīmē iepazīt Dievu. Ne velti Dievs ar Jeremijas lūpām saka: "Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst..." (Jer. 9:23) – jo Dieva pazīšana ir iecerēta kā attiecības, kam jāaizrauj cilvēka sirds.

Šajās attiecībās visvarenais Radītājs, Tas Kungs Cebaots, varenais Dievs, kura priekšā pasaules tautas ir kā ūdens piliens jūrā, nāk pie tevis un sāk ar tevi runāt ar Svēto Rakstu vārdiem un patiesībām. Iespējams, ka tu jau gadiem ilgi zini, kas ir Bībele un kādas ir kristietības patiesības, tomēr tas tev līdz šim neko nav nozīmējis. Tad kādu dienu tu pēkšņi sajūti, ka Dievs runā Bībeles vēstī – uzrunā tieši tevi! – pavisam personīgi. Klausoties tajā, ko Dievs tev saka, tu pēkšņi skaidri apzinies, cik zems tu patiesībā esi - jo Dievs runā par taviem grēkiem, vainu, vājumu, aklumu un muļķību. Viņš pārliecina tevi, ka esi bezspēcīgs un bez cerības un mudina saukt pēc viņa piedošanas.

Tomēr tas vēl nav viss. Ieklausoties viņa sacītajā, tu aptver, ka Dievs tev patiesībā atver savu sirdi, iedraudzējas ar tevi un aicina tevi kļūt par viņa darba biedru – Barta (Karl Barth) vārdiem sakot, par derības partneri. Tas ir kas neiedomājams, un tomēr tas notiek – Dievs grēcīgo cilvēku, tēlaini izsakoties, iekļauj savā kolektīvā, lai turpmāk tas būtu viņa darba biedrs (skat. 1. Kor. 3:9) un tuvs draugs. Tas, kā Dievs atbrīvoja Jāzepu no cietuma, lai ieceltu viņu par faraona premjerministru, ir paraugs tam, kā viņš rīkojas ar ikvienu kristieti: no Sātana cietumnieka tu pārtopi par vērtīgu Dieva darbinieku. Vienā acumirklī dzīve pilnībā pārvēršas.

Vai būt par kalpu ir pagodinājums vai apkaunojums - tas ir atkarīgs no tā, kam kalpojam. Daudzi ir stāstījuši, cik pagodināti jutušies par to, ka Otrā pasaules kara laikā varējuši būt sera Vinstona Čērčila dienestā. Cik daudz lielāks pagodinājums un pamats lepnumam ir būt personīgi pazīstamam un kalpot debess un zemes Valdniekam!

Ko tad īsti ietver Dieva iepazīšana? Apkopojot dažādos attiecību aspektus, par kuriem runājām, jāteic, ka, pirmkārt, tas nozīmē klausīties Dieva Vārdā, ko izskaidro Svētais Gars, attiecinot to pašam uz sevi; otrkārt, novērot Dieva dabu un raksturu, kas atklāts viņa Vārdā un darbos; treškārt, atsaukties viņa aicinājumiem un pildīt viņa pavēles; ceturtkārt, atskārst un priecāties par to, ka Dievs savā mīlestībā mums šādi tuvojas un aicina mūs dievišķā sadraudzībā ar sevi. <<<

1. Nodaļa - Dieva izzināšana
1855. gada 7. janvārī Ņūpārkstrītas kapelas mācītājs Sautvarkā, Anglijā, savu rīta sprediķi uzsāka šādi:

Kāds reiz ir teicis, ka, “lai izpētītu cilvēci, ir jāpēta cilvēks”. Es neiebilstu, tomēr uzskatu, ka tikpat droši var apgalvot, ka, lai izpētītu Dieva izredzētos, ir jāpēta pats Dievs; lai izpētītu kristiešus, ir jāpēta Trīsvienība. Visaugstākā zinātne, diženākais prātojums, ietekmīgākā filozofija, par kuru jelkad varētu interesēties Dieva bērns, ir varenā Dieva, ko viņš sauc par savu Tēvu, vārds, raksturs, personība, darbi, rīcība un esamība.

Pārdomas par Dievu lielā mērā pilnveido prātu. Šis temats ir tik neaptverami plašs, ka visas mūsu pašu domas pazūd tā bezgalībā; tas ir tik dziļš, ka mūsu lepnums noslīkst tā varenībā. Citus tematus mēs spējam aptvert un censties izsmelt; domājot par tiem, mēs gūstam tādu kā pašapmierinājumu un dzīvojam ar domu: “Cik gudrs es esmu!” Taču, saskaroties ar šo zinātņu zinātni un atskārstot, ka mūsu svērtenis nespēj skart tās dziļumus un mūsu ērgļa skatiens nespēj aizsniegt tās augstumus, mums nākas atzīt, ka uzpūtīgais cilvēks gan gribētu būt gudrs, bet patiesībā ir dumjš kā ēzelis; un neviltoti izsaukties: “Es ne nieka nespēju saprast un nezinu it neko!” Nevienas pārdomas nedara prātu tik pazemīgu kā domas par Dievu ...

Turklāt šis temats ne tikai dara pazemīgu, bet arī attīsta prātu. Cilvēkam, kas bieži domā par Dievu, ir plašāks redzesloks nekā tam, kurš aprobežojas ar šauro pasauli ... Lieliskākais veids, kā paplašināt savu dvēseli, ir nodoties zinātnei par Kristu, krustā sisto, un iegūt zināšanas par Dievu brīnišķīgajā Trīsvienībā. Nekas cits tā neasina prātu un neplašina cilvēka dvēseli kā dedzīga, uzcītīga, neatlaidīga Dieva izzināšana.

Un vēl līdzās tam, ka šis temats dara pazemīgu un gudru, tas ir arī augstākā mērā mierinošs. Pārdomājot to, kāds ir Kristus, ikviena brūce saņem dziedinošas zāles, apcerot to, kāds ir Tēvs, ikvienas bēdas rimst, un Svētā Gara klātbūtne kļūst par balzamu ikvienam ievainojumam. Vai vēlaties atsvabināties no bēdām? Vai vēlaties noslīcināt smagās raizes? Tad dodieties gremdēties dziļākajā no jūrām, zaudējiet sevi Dieva bezgalīgumā, un jūs celsieties atpūtušies, atjaunoti un spēcināti. Es nezinu, kas vēl tā spēj veldzēt sirdi, remdēt bangojošos sāpju un bēdu viļņus, apsaukt skarbos pārbaudījumu vējus kā dedzīga apcere par Dievu. Uz to es jūs šorīt aicinu ...

Šie vārdi, kurus vairāk nekā pirms gadsimta teicis Č. H. Sperdžens (C. H. Spurgeon) (neticami - toreiz viņš bija tikai divdesmit gadus vecs), bija patiesi toreiz un ir patiesi arī tagad. Tie ir piemērots priekšvārds tālāk izklāstītajiem Dieva dabas un rakstura pētījumiem.

KAM VAJADZĪGA TEOLOĢIJA?


“Bet pagaidiet,” kāds varētu teikt, “sakiet, vai šī izzināšana tiešām ir nepieciešama? Varbūt Sperdžena laikabiedriem teoloģija likās interesanta, taču man tā liekas garlaicīga. Kādēļ lai šodien kāds tam tērētu laiku? Gan jau vienkāršais ticīgais bez tās var iztikt. Galu galā ir taču divdesmitais, nevis deviņpadsmitais gadsimts!”

Jautājums vietā! Bet, pēc manām domām, uz to iespējams sniegt pārliecinošu atbildi. Jautātājs, acīmredzot, pieņem, ka Dieva dabas un rakstura pētīšana būs nepraktiska nodarbe, kam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Bet patiesībā šī ir vispraktiskākā nodarbe. Zināšanas par Dievu ir ārkārtīgi nepieciešamas dzīvošanai. Būtu nežēlīgi Amazones cilts iedzimto, kurš neko nezina par Angliju vai angļu valodu, atvest uz Londonu, neko nepaskaidrojot, izlaist Trafalgāras skvērā un pamest vienu, lai viņš pats rūpējas par sevi. Tikpat nežēlīgi būtu mēģināt dzīvot šajā pasaulē, neko nezinot par Dievu, kam tā pieder un kurš pār to valda. Tiem, kas nepazīst Dievu, pasaule ir dīvaina, neprātīga, sāpju pilna vieta, kurā ir nepatīkami dzīvot un kas sagādā vilšanos. Neko nemācoties par Dievu, jūs sev parakstāt spriedumu - akli taustīties un maldīties pa dzīvi, neko nesaprast un nezināt, kurp jūs ejat un kas ir jums apkārt. Šādi dzīvojot, jūs izniekojat savu dzīvi un varat pazaudēt dvēseli.

Tātad, nonākuši pie atziņas, ka Dievu tomēr ir vērts izzināt, sagatavosimies šim procesam. Ar ko mums būtu jāsāk? Skaidrs, ka varam sākt tikai tur, kur patlaban atrodamies. Tas diemžēl nozīmē došanos ceļā vētras laikā, jo doktrīna par Dievu šodien ir pats vētras epicentrs. Tā sauktās “debates par Dievu” ar to biedējošajiem saukļiem – “mums jādomā par Dievu savādāk”, “Dievs ir miris”, “mēs spējam nodziedāt ticības apliecību, bet ne apliecināt” – plosās mums visapkārt. Mums tiek sacīts, ka runāt par Dievu, kā kristieši to vienmēr darījuši, nozīmē gvelzt izsmalcinātas blēņas un ka nekādu zināšanu par Dievu patiesībā nav. Mācības, kas pauž zināšanas par Dievu, tiek norakstītas kā novecojušas – “kalvinisms”, “fundamentālisms”, “protestantu sholasticisms”, “vecā ortodoksija”. Ko lai iesākam? Ja atliksim šo ceļojumu līdz brīdim, kad vētra būs norimusi, tad, iespējams, nekad to tā arī neuzsāksim.

Mans ierosinājums ir šāds. Jūs droši vien zināt, ka Banjana (Bunyan) ceļinieks “iebāza ausīs pirkstus un, skriedams uz priekšu, sauca: “Dzīvība, dzīvība, mūžīgā dzīvība!”, kamēr sieva un bērni viņu sauca atpakaļ, cenšoties atturēt no ceļojuma.[1] Lūdzu, uz brīdi pieveriet ausis pret tiem, kas jums saka, ka nav ceļa, kas vestu uz zināšanām par Dievu, un nāciet man līdzi kaut mazu gabaliņu un pārliecinieties paši. Jo par pudiņu var pārliecināties, vienīgi to ēdot, un tiem, kas dodas pa jau zināmu ceļu, īpaši nav jāuztraucas par malā sēdošajiem, kas savā starpā runā, ka ceļa nav.

Tātad, neņemot vērā to, ka plosās vētra, mēs tomēr sāksim. Bet kā izplānosim ceļu?

Mūsu virzību noteiks piecas pamata patiesības, pieci pamatprincipi, kas kristiešiem zināmi par Dievu. Un tie ir šādi:

1. Dievs ir runājis uz cilvēku, un Bībele ir viņa Vārds, kas mums dots, lai darītu mūs gudrus glābšanai.

2. Dievs ir Kungs un Ķēniņš pār šo pasauli. Viņš valda pār visu savam godam, izpaužot savu pilnību it visā, ko dara, lai cilvēki un eņģeļi viņu pielūgtu un apbrīnotu.

3. Dievs ir Glābējs, kas Kungā Jēzū Kristū aktīvi pauž savu suverēno mīlestību, glābjot grēciniekus no grēka varas un vainas par to, pieņemot tos sev par dēliem un dāvājot tiem kā saviem dēliem visas svētības.

4. Dievs ir trīsvienīgs. Trīsvienība sastāv no trim personām - Tēva, Dēla un Svētā Gara, un glābšanas procesā piedalās visi trīs: Tēvs to nolemj, Dēls nodrošina un Gars padara to praktiski pieejamu.

5. Dievbijība ir atsaukšanās Dieva atklāsmei, uzticoties un paklausot, ticot un pielūdzot, lūdzot un slavējot, pakļaujoties un kalpojot viņam. Visa dzīve ir jādzīvo Dieva Vārda gaismā. Tikai un vienīgi tāda ir patiesā reliģija.

Ņemot vērā šīs pamata patiesības, mēs tagad detalizēti apskatīsim, ko Bībele mums atklāj par jau minētā Dieva dabu un raksturu. Mēs esam kā ceļinieki, kas no tālienes nolūkojuši lielu kalnu un, ceļodami tam apkārt un vērodami, cik augstu tas slejas pār apkārtni un iezīmē apvidus ainavu, tagad tam tuvojas ar nolūku tajā uzkāpt.

GALVENĀS TĒMAS

Kāds būs šis ceļš augšup? Kādas tēmas mūs nodarbinās?

Mums nāksies domāt par Dieva dabu, par dievišķajām īpašībām, kas nošķir Dievu un cilvēkus un iezīmē atšķirības un attālumu starp Radītāju un viņa radību: par viņa pašpietiekamību, bezgalīgumu, mūžīgumu un nemainīgumu. Mums nāksies domāt par Dieva spējām: viņa visvarenību, visa zināšanu, visuresamību. Mums nāksies domāt arī par Dieva pilnību, dažādajiem viņa tikumiskuma aspektiem, kas atklājas viņa vārdos un darbos – svētumu, mīlestību un žēlastību, patiesumu, uzticību, labestību, pacietību un taisnīgumu. Mums būs jāvērš uzmanība uz to, kas viņam sagādā patiku un kas apvaino, kas modina viņā dusmas, kas rada apmierinātību un prieku.

Daudziem no mums šīs tēmas ir visai svešas. Tomēr tas tā nav bijis vienmēr. Reiz Dieva īpašību temats tika uzskatīts par tik svarīgu, ka ticis ietverts Katehismā, kuru mācījās visi draudžu bērni un kas bija jāzina ikvienam pieaugušam draudzes loceklim. Tāpēc arī Vestminsteres Mazajā katehismā atbilde uz ceturto jautājumu: “Kas ir Dievs?” skan šādi: “Dievs ir Gars, bezgalīgs, mūžīgs un nemainīgs Savā būtībā, gudrībā, spējās, svētumā, taisnumā, labestībā un patiesībā.” Šo formulējumu izcilais [teologs] Čārlzs Hodžs raksturojis kā “iespējams visu laiku labāko Dieva definīciju, ko rakstījusi cilvēka roka”.

Tomēr retais bērns mūsdienās aug, mācoties Vestminsteres Mazo katehismu, un tikai daži modernie dievlūdzēji jebkad dzirdējuši sprediķu sēriju, kurā doktrīna par Dieva būtību būtu izklāstīta tā kā puritāņa Stīvena Čarnoka (Stephen Charnock) apjomīgajā darbā “Diskursi par Dieva eksistenci un atribūtiem” (“Discourses on the Existence and Attributes of God”, 1682). Un retais jebkad lasījis ko vienkāršu un skaidri noformulētu par Dieva būtību, jo mūsu dienās šāda literatūra ir liels retums. Tādēļ jādomā, ka augstāk minēto tēmu izpēte mums dos daudz jaunas vielas pārdomām un daudz jaunu ideju, kurās iedziļināties.

ZINĀŠANU PRAKTISKUMS

Šī paša iemesla dēļ, pirms uzsākam ceļojumu kalnup, mums vajadzētu apstāties un uzdot sev ļoti būtisku jautājumu – tas patiesībā būtu jāuzdod ikreiz, kad gatavojamies uzsākt jebkāda veida Svēto Rakstu studēšanu. Runa ir par mūsu motivāciju un nolūkiem. Mums sev jājautā: kāds ir mans īstais mērķis un nolūks, kāpēc nodarbinu savu prātu ar šīm lietām? Ko es gatavojos darīt ar zināšanām par Dievu, kad būšu tās ieguvis? Mums jāsaprot, ka teoloģisku zināšanu iegūšana pašu zināšanu pēc mums nenāks par labu. Tās padarīs mūs lepnus un augstprātīgus. Šī priekšmeta diženums mūs apreibinās, un mēs sāksim domāt, ka esam galvas tiesu pārāki par citiem kristiešiem, jo par to interesējamies un to spējam aptvert. Mēs ar pārākuma sajūtu noraudzīsimies uz tiem, kuru teoloģijas izpratne ir primitīva un nepilnīga, un uzskatīsim viņus par zemākas kārtas pārstāvjiem. Augstprātīgajiem korintiešiem Pāvils sacīja: “Atziņa dara uzpūtīgus ... Ja kas domā ko atzinis, tas nav vēl tā atzinis, kā pienākas.” (1. Kor. 8:1-2, rev.) Pašmērķīga teoloģisku zināšanu iegūšana, Bībeles studēšana ar mērķi iegūt atbildes uz visiem jautājumiem ir taisnākais ceļš uz pašapmierinātību un pašapmānu. Mums jāsargā sava sirds no šādas nostājas un jālūdz, lai tiekam no tās pasargāti. Iepriekš sacītais liek secināt, ka bez doktrinārām zināšanām nav iespējama garīga veselība. Taču garīga veselība nav iespējama arī ar šīm zināšanām, ja tās tiek iegūtas aplamu motīvu dēļ un tiek mērītas ar nepareizu mērauklu. Šāda doktrīnas studēšana patiešām var kļūt bīstama mūsu garīgajai dzīvībai, un šajā ziņā mums šodien, tāpat kā korintiešiem toreiz, jābūt ļoti modriem.

Kāds gan varētu iebilst, ka tas ir dabiski, ka ikviens, kas atdzimis no augšienes, mīl Dieva atklāto patiesību un vēlas to izdibināt, cik vien iespējams. Aplūkojiet 119. psalmu: “Māci man Tavus likumus”, “Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus!”, “Cik Tava bauslība man ir mīļa!”, “Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām!”, “Es esmu Tavs kalps, dod man gudrību, ka es saprotu Tavas liecības!” (Ps. 119:12, 18, 97, 103, 125) Vai tad visi Dieva bērni, tāpat kā psalma autors, neilgojas uzzināt par Debesu Tēvu visu, ko vien iespējams uzzināt? Vai tad šī jauniegūtā mīlestība pret viņa patiesību nav drošs pierādījums tam, ka esam atdzimuši? (Skat. 2. Tes. 2:10) Un vai tad tas nav pareizi, ka vēlamies šīs Dieva dotās slāpes apmierināt pilnībā?

Protams, ka tā ir. Taču, ja vēlreiz ielūkosieties 119. psalmā, redzēsiet, ka tā autors vēlējās iegūt praktiskas, nevis teorētiskas zināšanas par Dievu. Vairāk par visu viņš vēlējās baudīt un pazīt pašu Dievu, un zināšanas par Dievu viņš uzskatīja tikai par līdzekli šī mērķa sasniegšanai. Viņš vēlējās saprast Dieva patiesību, lai viņa sirds kļūtu tai paklausīga un lai viņa dzīve veidotos saskaņā ar to. Pievērsiet uzmanību pirmajiem pantiem: “Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc Tā Kunga baušļiem! Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds. Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus!” (Ps. 119:1, 2, 5) Viņu interesēja patiesība un ortodoksija, Bībeles mācība un teoloģija, taču nevis kā pašmērķis, bet kā līdzeklis lielāku dzīves un dievbijības mērķu sasniegšanai. Visvairāk viņu interesēja zināšanas un kalpošana varenajam Dievam, kura patiesību viņš tiecās saprast.

Tādai jābūt arī mūsu attieksmei. Mūsu mērķim, izzinot Dieva personas dabu, jābūt labāk iepazīt Dievu. Mums vajadzētu censties iepazīties tuvāk ne tikai ar doktrīnu par Dieva īpašībām, bet ar dzīvo Dievu, kam tās piemīt. Tā kā viņš ir mūsu pētījuma objekts un arī mūsu palīgs šajā procesā, viņam jābūt arī tā mērķim. Pētot Dievu, mums jātiecas tuvoties viņam. Tieši tādēļ dota atklāsme, un mums tā pareizi jāizmanto.

PATIESĪBAS APCERĒŠANA

Kā lai to darām? Kā lai pārvēršam savas zināšanas par Dievu viņa pazīšanā? Noteikumu, kurš jāievēro, nav viegli izpildīt, tomēr tas ir vienkāršs. Katra patiesība, ko iemācāmies par Dievu, jāapcer viņa priekšā tā, lai tā pārvērstos lūgšanā un Dieva slavēšanā.

Iespējams, ka mums ir zināms priekšstats par lūgšanu, bet kas ir apcere? Nav brīnums, ka rodas šāds jautājums, jo apcere ir iznīkstoša māksla, un kristieši stipri cieš no tā, ka nav paraduši to darīt. Apcerēt nozīmē atsaukt atmiņā, pārdomāt, kavēties domās un praktiski pielietot dažādās patiesības, kas pašam zināmas par Dieva darbiem, dabu, nolūkiem un apsolījumiem. Tā ir apzināta svētu domu domāšana Dieva klātbūtnē, esot viņa acu priekšā. Tas notiek ar Dieva palīdzīgo roku, un tā ir atrašanās sadraudzībā ar Dievu. Tās mērķis ir attīrīt cilvēka intelektuālo un garīgo redzējumu par Dievu un ļaut, lai viņa patiesība pilnā mērā iespaido sirdi un prātu. Tas nozīmē runāt pašam ar sevi par Dievu un par sevi. Nereti tas izvēršas pat par iekšēju strīdu, ar prāta palīdzību cenšoties izkļūt no šaubu un neticības stāvokļa un nonākt pie skaidras Dieva varenības un žēlastības apziņas.

Pateicoties apcerei, mēs arvien kļūstam pazemīgi, atskārstot to, cik varens un godības pilns ir Dievs un cik niecīgi un grēkpilni esam mēs. Kad pārdomājam dievišķās žēlastības neizsmeļamo bagātību, kas parādās Kungā Jēzū Kristū, tā vienmēr sniedz mums iedrošinājumu un palīdz atgūt pārliecību – sniedz “veldzējumu” senajā, dziļajā, Bībelē sastopamajā šī vārda izpratnē. Šīs atziņas Sperdžens izceļ savā sprediķī, ko citējām nodaļas sākumā, un tās ir patiesas. Arvien dziļāk piedzīvojot to, ka tiekam darīti pazemīgi un paaugstināti, mūsu zināšanas par Dievu pieaug, un līdz ar tām vairojas miers, spēks un prieks. Lai Dievs mums palīdz turpmāk izmantot šīs zināšanas par viņu tā, lai mēs visi patiešām “pazītu To Kungu”. <<<