|
Fragmenti
Atklāt diženumu mūsu ģimenēs
Mūsu identitāte nāk no Kunga, bet vispirms to mums nodod vecāki. Ja mums ir paaudzēm ilga veselīga dzīve, tad mēs, iespējams, vairāk apzināmies savu būtību. Lai gan mums ar Ketiju nebija pilnīgas atklāsmes par to, kas mēs esam, kad sākām audzināt savus bērnus, mēs zinājām, ka mūsu mājām jābūt atšķirīgām no mūsu bērnībā pieredzētajām. Savus četrus bērnus mēs audzinājām, kā priņčus un princeses. Tas izpaudās mūsu darbos, vārdos un mīlestībā. Mēs uzsvērām, ka viņus novērtējam un ka viņi mums ir svarīgi. Negribējām, lai mūsu bērni piedzīvotu tādas pašas grūtības kā mēs.
Mēs audzinājām savas ģimenes locekļus iedrošinot, nevis kontrolējot. Mēs mācījām bērniem, ka viņu uzskati ir svarīgi. To mēs apstiprinājām, viņus uzklausot. Kad pieņēmām nozīmīgus lēmumus, mēs ļāvām bērniem būt iesaistītiem diskusijās, jo gribējām viņiem iemācīt, kā domāt, lūgt un pieņemt pastāvīgus lēmumus. Mēs ļāvām bērniem apšaubīt mūsu lēmumus, jo īpaši tos, kas iespaidoja arī viņus, ja vien viņiem bija pareizā attieksme. Reizēm viņi pat atklāja faktus, kurus mēs nebijām pamanījuši, un radīja jaunu situācijas kopskatu. Mēs nebijām noskaņoti negatīvi, kad viņi sarunājās ar mums, un vienmēr gribējām viņus uzklausīt.
Es īpaši labi atceros vienu gadījumu saistībā ar bērnu iedrošināšanu. Tas notika, kad Džemijai bija 14 un šenovai 12 gadu. Viņas tika aicinātas uz Kīnu, lai valstī slepus ievestu Bībeles. Ketija un es to nekavējoties aizliedzām: "Nē, nekādā gadījumā! Jūs, meitenes, esat vēl pārāk jaunas, un Ķina nav bērniem piemērota vieta." Nākamo pāris nedēļu laikā meitenes izklāstīja savu pamatojumu. Viņas mums atgādināja, ka esam viņām mācījuši par Dieva apsardzību; mums sava dzīve jāuztic Viņam un ar savu nāvi mēs varam Viņu pat pagodināt. Viņas atkārtoja to, ko tiešām bijām viņām gadiem ilgi mācījuši: "Tēti, tu mums teici, ka esam dzimušas, lai mainītu pasauli, lai radītu nozīmīgas sekas. Šādi Dievs var mūs lietot un pierādīt savu uzticību." Mēs zinājām, ka viņām ir taisnība, bet bija grūti reālā dzīvē darīt to, ko paši bijām sludinājuši. Mēs nopietni lūdzām Dievu un tad beidzot ļāvām viņam doties ceļā.
Viņas bija prom trīs nedēļas. Pirmais starpgadījums notika, tad, kad Džemiju un vēl vienu meiteni pieķēra, slepus vedam Bībeles pāri robežai. Kad viņas aizveda uz pratināšanas telpu, ķīniete kura bija pazīstama, kā "Pūķa dāma" pabāza roku Džemijai zem drēbēm, otra meitene iesita robežsardzei pļauku un viņas sāka kauties. Mēs nebijām mājās, kad kāds no viņu komandas zvanīja un atstāja automātiskajā atbildētājā ziņu, sakot, ka meitenes ir tikušas arestētas, bet nu viņām viss ir kārtībā. Vairāk nebija nekādas informācijas, un kaut ko jaunu uzzinājām tikai pēc dažām dienām. Tās bija vienas no garākajām mūsu mūža dienām. Izrādījās, ka pēc dažām nopratināšanas stundām ķīnas robežsardzes vīri bija atņēmuši Bībeles un brīnumainā kārtā ielaiduši meitenes valstī.
Pēc nedēļas Šenona zvanīja no tālruņa būdiņas Ķīnā. Viņa bija nošķīrusies no komandas un apmaldījusies. Viņa neprata ķīniešu valodu, tāpēc nevarēja noskaidrot, kā tikt atpakaļ uz viesnīcu. Viņa raudāja, un es centos viņu mierināt, vienlaikus pats cīnoties ar paniku. Tālruņa klausulē kopīgi lūdzām pēc Dieva palīdzības. Tikko mēs bijām beiguši lūgšanu, pie tālruņa būdiņas pienāca ķīniešu policijas virsnieks un perfektā angļu valodā jautāja, vai viņš var kā palīdzēt! Policists aizveda Šenonu uz viesnīcu, un viss atrisinājās.
Kad meitenes beidzot ieradās Honkongā, lai dotos mājup, viņas piezvanīja atkal. Tagad jau raudāja abas. Mēs domājām, ka viņas ilgojas pēc mājām, bet patiesībā viņas negribēja doties prom no Ķīnas. Viņas bija iemīlējušas ķīniešus un gribēja atdot savu dzīvi viņiem. Man ir jāatzīst, ka šoreiz neklausījos viņu argumentos, un meitenes sveikas un veselas atgriežas mājās. Pēc šīs pieredzes gan viņas, gan mēs bijām mainīti uz visiem laikiem. Kā pusaudzes viņas turpināja doties ceļojumos pa pasauli. Faktiski viņas abas sastapa savus vīrus misijas laukā, un tagad kopā ar viņiem ir mācītājas divās dažādās draudzēs Kalifornijas piekrastē.
Audzinot bērnus, ļoti svarīgi ir veltīt laiku savai ģimenei. Ja kaut kur bija iesaistījušies mūsu bērni, tad arī mums tas bija svarīgi. Mēs to izrādījām dažādi - no vienkāršas klātbūtnes pasākumos līdz vērtību apstiprināšanai, ja viņas kādreiz jutās vienaudžu atraidītas. Mēs apmeklējām viņu sporta pasākumus un atbalstījām ārpusskolas aktivitātēs. Viņi bija iesaistīti tik daudzās lietās (vienubrīd vidusskolā mācījās visi mūsu četri bērni), ka Ketija un es kādreiz gājām uz kādu viņu spēli un tad reizēm samainījāmies puslaikos. Bieži mēs bijām prom no mājām četrus vakarus nedēļā, vienkārši piedaloties bērnu aktivitātēs! Šenona un Džemija bija karsējmeiteņu vadītājas un spēlēja softbolu un volejbolu. Edijs spēlēja basketbolu, beisbolu, futbolu un amerikāņu futbolu. Džeisons spēlēja basketbolu divās komandās vienlaikus, futbolu, amerikāņu futbolu un beisbolu. Oho! Mēs izdzīvojām un izbaudījām katru haosa minūti.
Tāpat kā Mozum, mūsu bērniem nebija priekšstata, kā tas ir, ja citi tevi atraida. Kad mācījos vidusskolā, es daudz biju mājās un gaidīju, kad man kāds piezvanīs. Es biju ļoti sabiedrisks, taču mazvērtības sajūtas dēļ, ar kuru biju uzaudzis, domāju, ka ka visdrīzāk neviens negribēs ar mani runāt, ja es kādam piezvanītu. Mans dēls Džeisons arī bija ļoti sabiedrisks. reizēm vakaros viņš piezvanīja 8-10 cilvēkiem. Viņam bija veselīga pašcieņa un pašapziņa. Viņš uzņēmās iniciatīvu, radīja savu vietu dzīvē un pieņēma, ka viņi gribēs ar viņu parunāt! Un nekad negadījās tā, ka ar viņu negribētu runāt; viņam nebija bailes no atraidījuma.
Katram bērnam ir atšķirīgas vajadzības, un kādā lietā man nācās iejaukties, lai neļautu atraidījuma sajūtai sāpināt manu meitu Džemiju. Džemija un Šenona abas ir skaistas meitenes, bet ļoti pretējas personības... Šenona labprātāk pavadīja laiku ārpus mājas, tiekoties, priecājoties un iegūstot draugus., savukārt Dženijai patika lasīt, nodarboties ar svarcelšanu vai darīt ko citu individuāli.
Vidusskolā viņu jauniešu grupai bija īpaši vakariņu un satikšanās vakari, lai viņiem būtu jautri un veidotos droša vide, kurā mācīties, kā veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Reizēm Šenona saņēma piecus dažādus piedāvājumus no puišiem, kas vēlējās doties uz šiem vakariem kopā ar viņu. Džemija netika aicināta vispār. Izskatījās, ka jaunieši bija nobažījušies no viņas klusā, stiprā rakstura. durvju zvans nozvanīja, Šenona atkal bija prom uz kādu tikšanos. Džemija uzkāpa pa trepēm savā istabā, asaras tecēja no viņas vaigiem, un viņa apgūlās gultā un raudāja. Tā es viņu atradu, seju iespiedušu spilvenā. "Tēti, kāpēc mani nekad neviens neaicina kaut kur aiziet? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā? Vai esmu neglīta?" viņa jautāja.
Iekšēji mana sirds lūza viņas dēļ. Es atbildēju: "Viņi vienkārši vēl neprot kaut kur aizvest princesi. saģērbies, jo es tevi uzaicinu uz randiņu!" Es vedu viņu uz pilsētas labākajām vietām, un mums kopā bija jautri. Patiesībā, manuprāt, es gāju uz izklaidēm ar viņu biežāk nekā ar Ketiju! Es gribēju, lai viņa zinātu, kā tas ir satikties ar kādu, pavadīt jautri laiku un izjust cieņpilnu attieksmi. Šīs īpašās reizes, kad bijām kopā, palīdzēja aizsargāt Džemijas pašapziņu un stiprināt viņu ļoti grūtā dzīves posmā. Šodien viņa ir pārliecināta un laimīga sieviete, sieva, kalpotāja un māte, kurai nav jācīnās ar nedrošību, kas varēja attīstīties vidusskolas laikā.
Kā Dieva ķēnišķie priesteri mēs esam aicināti mājās, draudzēs, darbavietās un galu galā arī tautā attīstīt tādu kultūru, kas indivīdos pamanītu labāko, tā palīdzot atklāties viņu ķēnišķajam aicinājumam. Tas izdarāms tikai tad, ja ar savu izturēšanos apliecinām, ka spējam saskatīt to, kādiem Dievs mums un citiem ir paredzējis būt, nevis to, kādi mēs esam. Šīs zināšanas un mīlestību var radīt tikai tuvība ar Dievu. mēs vairs neesam Viņa kalpi, bet draugi, kas atrodas līdzās kā Viņa galma ķēniņi un ķēniņienes.
Mana personīgā cīņa ar nedrošību parāda, cik negatīvi cilvēki iespaido mūsu dzīvi, kad viņi noliedz mūsu vērtību, nevis to apstiprina. Bet spēks, drosme un pašcieņa, ko redzu savos bērnos un Salamana un Esteres piemērā, ir apliecinājums tam, cik iespaidīgi pārmainās cilvēka dzīve, ja kāds izceļ viņu apslēpto diženumu.
Lai Dievs palīdz mums būt vērīgiem saskatīt cilvēkos vairāk nekā tikai ārēji redzamas cīņas un dod prasmi izcelt viņos esošos dārgumus. Lai Viņš dod mums gudrību palīdzēt veidoties ķēniņiem un priesteriem, un lai Viņš apvelta mūs ar spēku iznīcināt sātana darbus <<<
|
