KIC Tava Izvēle
Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675
e-pasts: infomanna.lv
16.09.21 23:49
Meklēšana

Kā izkļūt cauri savām cīņām

Bilde
[ palielināt ]
Manna.lv cena: 6,85 EUR

Veikals: tiek izsūtīta 1-3 darba dienu laikā
Bibliotēka: ir bibliotēkā

 
Pircēji, kas pērk šo preci, izvēlējās arī

  • Atbrīvošana no bailēm un slimībām
  • Dziedinošās rakstu vietas
  • Kā dziedināt slimos
  • Dziedināšanas un atbrīvošanas pamati
  • Neviena no šīm slimībām
  • Evaņģēlijs skrandaiņiem

  • Apraksts un viedokļi

    Orals Roberts tev rāda, kāpēc tev dzīvē nākas cīnīties un kā tu vari izkļūt cauri savām cīņām. Viņš demonstrē, kā tu vari saņemt brīnumus savā dzīvē, un tev atgādina, ka Dievs vienmēr sastop tevi tavas vajadzības brīdī. Dievs ir tavs nodrošinājuma avots - ja tu sniedzies pie Viņa ticībā un paklausi Viņam, tu vari sagaidīt brīnumus un tev nevar būt baiļu no kļūdīšanās.

    Katrs cilvēks cīnās ar kādu traģēdiju vai problēmu. Vienalga, vai tas ir sarūgtinājums, vientulība, atstumtība, vainas apziņa vai kāds zaudējums - tev nav jābaidās ļaut Jēzum palīdzēt, tev ejot cauri vētrai.

    Orals Roberts bija Amerikas lielās pēckara laika dziedināšanas atmodas virzītājs; viņš pirmais iesāka Evaņģelizācijas brīnumu sapulces, viņa darbību pavadīja zīmes un brīnumi.

    Šī grāmata pasniedz autora mācību brīnumu saņemšanai ticībā uz Jēzus Kristus vārda pamata un aicina uz personas aktīvu iesaistīšanos atbilžu saņemšanai no Kunga. Brālis Orals aicina tevi nodoties pilnīgai kalpošanai.
    Fragmenti

    Pirmā nodaļa - Kā visšausmīgākajā cīņā, kurā atradāmies ievilkti Evelīna un es, mēs atklājām, ka Jēzus staigā virs ūdens...
    1977 gada 11. februārī iesākās visšausmīgākā cīņa, ar kādu Evelīna un es nekad neesam sastapušies, visšausmīgākā, kādu mūsu ģimene jebkad bija pieredzējusi.

    Virs Kanzasas kviešu laukiem uzsprāga satiksmes lidmašīna, un mūsu meita Rebeka un viņas vīrs Maršals vienā mirklī zaudēja dzīvības.

    Agri nākošās dienas rītā pie mūsu nama durvīm pieklauvēja policists ar manu jau sen zināmo uzticības personu Kolinu Stīlu. Evelīna atvēra durvis un sauca: “Oral! Oral! Vai tu neatnāktu šurp. Tieši tagad?”

    Viņas balss skaņa lika man visu atmest malā un steigties pie durvīm. Evelīna atradās šoka stāvoklī un centās man ko paskaidrot, bet nespēja tam tikt cauri.

    Policists teica: “Roberta kungs, esmu ieradies, lai jums paziņotu, ka JŪSU MEITA UN ZNOTS IR GĀJUŠI BOJĀ.”

    Es teicu: “Vienu mirkli, ser. Kas noticis?” Kolins man pastāstīja. Lidmašīna lidojot bija uzsprāgusi, un Rebeka un Maršals atradās tajā.

    Kāds no viņiem man pasniedza rīta laikrakstu. Virsraksts skaidri pāri priekšējai lapai izkliedza vārdus: MIRUSI ORALA ROBERTAMEITA.

    Tālāk bija ziņojums par Maršalu un Rebeku un diviem citiem laulātiem pāriem, kas bija gājuši bojā.

    Kolins pieteicās kā brīvprātīgais, lai iegūtu absolūtu apstiprinājumu un atgādātu mirušo ķermeņus uz Talsu.

    Evelīna teica: “Vai! Un kā ar pārējo pāru ģimenēm?

    ”Es nespēju jums aprakstīt bēdas un skumjas, kas pārņēma Evelīnu un mani. Mēs ar Evelīnu satvērām viens otru. Mēs nezinājām, ko darīt. Tobrīd mēs pat nebijām pilnībā apģērbušies.

    Tad Evelīna teica: “Dārgais, mums jāpasteidzas un jāapģērbjas un jādodas uz Rebekas mājām un tas jāpastāsta bērniem.”

    Es domāju par Brendu, kam bija 13, Marciju, kam bija 8, un mazo Džonu Oralu, kuram bija 5 gadi. Viņi noteikti tagad atrodas mājās, gaidot, kad atgriezīsies viņu vecāki.

    Kad Evelīna un es drudžaini centāmies pasteigties un ģērbties, man šķita, ka mums ir jāmirst.

    Rebeka, mana vecākā meita. Rebeka bija vienīgā no mūsu bērniem, kas bija piedzimusi mājās. Pārējie bija dzimuši slimnīcā. Mēs dzīvojām vietā, kur nebija slimnīcas, un ārsts bija pieņēmis dzemdības mūsu mājā. Es atrados ar Evelīnu tur, kad šī mazā meitiņa ar sprogainajiem matiņiem iznāca ārā no mātes klēpja. Es redzēju viņu un tad dažas minūtes pat paturēju savās rokās.

    Tas viss izskrēja cauri manam prātam. Visi šie gadi, kad es viņu audzināju, mēs piedzīvojām viņas precības un tad mazbērnus. Brenda, viņas vecākā, mūsu pirmais mazbērns. Es atceros arī pirmo reizi, kad Rebeka un Maršals satikās.

    Maršals bija ar tumšu ādas krāsu un daļēji indiānis kā es – tik mīlošs, tik apdomīgs jauns cilvēks, kas prata smagi strādāt un nekurnēt par to, pilns mīlestības uz Dievu un savu ģimeni. Viņš bija jauns cilvēks, kas saistīja savu dzīves ceļu ar Talsu, cilvēks ar lielu nākotni. Tagad viņš bija miris. Viņš un Rebeka. Viņi bija devušies projām tikai uz dažām dienām, un atpakaļceļā viņu lidmašīna bija eksplodējusi.

    Tikai pirms dažām dienām es Amerikas iedzīvotājiem biju teicis: “77.gadā nāks Izlaušanās no debesīm.” Dievs bija izteicis šos vārdus manā sirdī. Vēlreiz un vēlreiz no jauna pa televīziju un radio, mūsu žurnālos, manās vēstulēs, kad es atbildēju cilvēkiem, kas bija rakstījuši, prasot pēc lūgšanas, savos sprediķos un manās personīgajās sarunās ar citiem es biju paziņojis: “77.gadā iestāsies Izlaušanās no debesīm.”

    Es tam ticēju, un tāpēc, ka es tam ticēju, es to redzēju. Arī citi tam ticēja.

    Mēs visi ar ilgām skatījāmies uz augšu. Tagad šķita, ka velns par mani ņirgājas. “Kur ir tava Izlaušanās no debesīm 77.gadā?”

    Šķita, ka kāda balss man saka: “Oral Robert, tu esi sludinājis cilvēkiem visās vietās, ka ir Dievs, ka ir brīnumi, ka Dievam rūp un Viņš iestājas cilvēku dzīvēs. Ka Viņš nāk pie tiem dzīves vētrās. Un ko tu tagad par to teiksi? Ko tu tagad darīsi?”

    Kaut kad šajā laikā pie manis ieradās kāds no maniem pilnā laika darbiniekiem Rons Smits, un viņš aizveda Evelīnu un mani uz Rebekas un Maršala māju, kas atradās divas jūdzes atstatu, kur trīs mazi bērni gaidīja savus vecākus, nezinot, ka viņi ir miruši. Es skaļi paziņoju: “Dievs, Tev ir kaut kas par šo lietu jāzina tāds, ko mēs nezinām.” Vēlreiz un vēlreiz es to atkārtoju, kad Evelīna turēja manu roku un Rons vadīja mašīnu. Asaras pildīja viņas acis. “Dievs, Tev ir kaut kas jāzina par šo lietu, ko mēs nezinām.”

    Tas bija sestdienas rīts, un parasti bērni gulēja ilgi. Bet 7:00,kad mēs ieradāmies, viņi jau ēda brokastis. Kad mēs ienācām, es pajautāju: “Kāpēc jūs esat tik agri augšā?”

    Mazais astoņgadīgais Marcijs teica: “Mēs gaidām mājās mūsu mammu un tēti. Mēs vēlamies viņus redzēt.”

    Man bija jāsaka: “Tava mamma un tētis nenāks mājās. Tev nāksies viņus redzēt debesīs.”

    Evelīna un es tur nespējām vairāk neko darīt. Mēs lējām asaras. Brenda, vecākā, satvēra jauno pamfletu, ko es biju sagatavojis saviem partneriem <<<

    Produkta informācija

    Autors(i): Orals Roberts
    Valodas: Latviešu
    Vākojums: mīkstie vāki
    Lappuses: 292
    Publikācijas datums: 2020
    ISBN: 9789934515224
    Kategorijas

    Latviešu
    Grāmatnīca / Grāmatas
    BibliotēkaK
    Tēmas / Biogrāfijas, liecības
    Tēmas / Ticība
    Komentāri uz Manna.lv

    Atstājiet Jūsu komentāru!
    Permalink

    http://www.manna.lv/item/9789934515224.html
    Mana Manna.lv | Rakstiet mums | Notikumi | Pievienot notikumu | Raksti | Palidzība | Lapas karte

     



    © KIC Tava Izvēle 2008-2021
    KIC Tava Izvēle Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
    Tālr.: 67217712, 26522675, Fakss: 67217712, e-pasts: infomanna.lv
    Izstrāde un atbalsts: Amizante