|
Fragmenti
Es vēlos ar jums dalīties ar savu paša pieredzi, kā es atklāju šo brīnišķīgo Dieva zāļu pudelīti.
Tas notika senajos 2. Pasaules kara gados. Esmu anglis un 2. Pasaules karā piecus ar pusi gadus kalpoju angļu armijā medicīnas dienestā (kā amerikāņi saka, hospitāļa apkalpotājs). Trīs gadus es kalpoju Ziemeļāfrikas tuksnešos; iesākumā Ēģiptē, vēlāk Lībijā, un vēlāk Sudānā.
Tuksnesī bija divas lietas, kas visus iespaidoja vairāk par visu- smiltis un saule. Es pavadīju gandrīz veselu gadu tuksnesī, neredzot braucamu ceļu. Mēs ceļojām smiltīs, gulējām smiltīs, un ļoti bieži mums likās, ka ēdam smiltis. Kombinācijā ar sauli tas atsevišķiem cilvēkiem ar šādiem apstākļiem nepiemērotu ādu izsauca ļoti sāpīgu efektu; un es biju viens no tiem. Tas izpaudās pirmām kārtām uz manām pēdām un rokām, kur nogāja āda. Daudzos dažādos veidos es biju zaudējis savas pretošanās spējas. Manas vienības komandieris darīja visu, lai mani neieliktu hospitālī, jo viņš zināja, ka, ja mani ieliks slimnīcā, es vairs nebūšu viņa vienībā. Es pavadīju vairākus mēnešus, mētājoties apkārt un cenšoties izpildīt savus militāros pienākumus, taču pašās beigās viņam tomēr bija jāatļauj mani ievietot hospitālī. Es nokļuvu trijos vai četros dažādos militāros hospitāļos un biju hospitalizēts veselu gadu.
Būdams tur, es sastapu karavīrus, kas, divus gadus kalpodami Vidējos Austrumos, bija pavadījuši hospitālī līdzīgos apstākļos astoņpadsmit mēnešus. Es saņēmu daudzas diagnozes savai problēmai, un katra nākošā bija ar nedaudz garāku slimības aprakstu nekā iepriekšējā. Pēdīgi manas slimības diagnoze bija hroniska ekzēma, un es saņēmu vislabāko medicīnisko palīdzību, kāda vien bija iespējama, bet tas man nepalīdzēja. Tie, kam bija nopietnas problēmas, tādas kā saules apdegumi, tika vesti uz Dienvidāfriku. Taču mana problēma nebija tik nopietna, un mana kalpošana angļu armijā nebija tik svarīga, lai viņi izmantotu uz Dienvidāfriku braucošos kuģus manis transportēšanai. Tā es tur gulēju gultā, dienu pēc dienas, nezinot, ko nākotne man nesīs. Es jums saku, kad jums nākas pavadīt veselu gadu hospitālī, tas liekas ļoti, ļoti garš laiks!
Es tikko kā biju nācis pie patiesām personīgām attiecībām ar to Kungu, biju piedzimis no jauna un saņēmis Svētā Gara piepildījumu. Tomēr es biju ļoti ļoti neizglītots, jo man nebija nekādas Bībeles zināšanas. Man bija Bībele, un, patiesi, man nebija nekur citur, kur griezties pēc palīdzības, kā vien pie Dieva un Bībeles. Es sāku izmisīgi meklēt Bībelē, lai spētu saskatīt, ko tā man var pastāstīt par manu fizisko situāciju. Man nebija nevienas teorijas par fizisko dziedināšanu, es tikai zināju, ka man tā ir vajadzīga. Man bija Bībele un daudz laika, lai to lasītu, jo nebija ko darīt. Un tā, es meklēju Bībelē kaut ko, kas man parādītu, vai es varu patiešām uzticēties Dievam manas miesas dziedināšanai. Kādu dienu es sastapos ar dažiem pantiem no Sālamana pamācībām, ko es nosaucu par "Dieva zāļu pudelīti". Sālamana pamācības 4:20-22:
Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes aploka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.
Šī pēdējā frāze mani paralizēja, ir zāles visai viņu miesai. Es sapratu, ka "visai miesai" nozīmēja visu fizisko ķermeni (kā to iztulko mūsdienīgās Bībeles tulkojumu versijas). Un es nodomāju: Veselība! Ja visai manai miesai pieder dziedināšana, tad tur nav vietas slimībai, un tieši to Dievs man ir apsolījis".
Tad es palūkojos paralēlajā tulkojumā un ieraudzīju, ka "zāļu" sinonīms ir "veselība". Tas man likās daudz pieņemamāks manā stāvoklī. Dievs man bija kaut ko apsolījis, kas kalpoja kā zāles un kas manai miesai varēja atnest dziedināšanu. Es pie sevis domāju: "Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs". Un tā es devos atpakaļ un lasīju šos vārdus vēlreiz un vēlreiz un redzēju, ka Dievs caur šiem vārdiem to man piedāvā.
20.pants saka: Ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī. Tad 22.pants saka: Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. Un tā, lai kas tas arī nebūtu, Dievs to bija teicis.
Tad es ieraudzīju frāzi: kas tos atrod un redzēju, ka es daru kaut ko vairāk nekā tikai lasu Bībeli. Tā bija Bībeles mērķtiecīga lasīšana, lai varētu atrast to, ko Dievs man piedāvā.
Biju saņēmis visu medicīnisko palīdzību, kāda vien bija iespējama šajos apstākļos, un tas man nebija palīdzējis. Tā es pieņēu lēmumu, ļoti naivu lēmumu savā situācijā. Es nolēmu, ka pieņemšu Dieva Vārdu kā savas zāles. Tas bija izšķirošais lēmums manā dzīvē. Kad es izdarīju šo izvēli, tas Kungs pats uz mani runāja - nedzirdami, bet ļoti skaidri. Viņš sacīja: "Kad ārsts cilvēkam izraksta zāles, uz pudelītes ir uzrakstīta to lietošanas instrukcija". Tad Viņš teica: "Šī ir Mana zāļu pudelīte, un lietošanas instrukcija ir rakstīta uz tās; tev tā ir jāstudē".
Dievs man atgādināja, ka ārsts nespēs sniegt palīdzību, ja viņa izrakstītās zāles netiek lietotas saskaņā ar norādījumiem to lietošanai. Biju medicīniski orientēts, tāpēc es to ļoti labi redzēju.
Nolēmu studēt uz pudelītes norādītās instrukcijas, un ļoti ātri saskatīju, ka Dieva Vārda lietošanai kā zālēm fiziskajai miesai ir četri specifiski nosacījumi. Šie nosacījumi ir šādi:
1. Ievēro manus vārdus
2. Lai tava auss nosliecas manai runai pretī
3. Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes aploka
4. Saglabā tos savā sirdī
Es sapratu, ka, ja es vēlos tikt izārstēts ar šīm zālēm, man jāīsteno šie četri norādījumi.
Es nevaru detaļās aprakstīt visu, kas sekoja, bet es sāku dziļi noliekt savu galvu Bībeles priekšā trīs reizes dienā pēc ēšanas, jo tā parasti cilvēki lieto zāles. Es teicu: "Dievs, Tu esi sacījis, ka šie Tavi vārdi būs zāles visai manai miesai, un es tos lietoju kā zāles tagad, Jēzus vārdā". Pēc dažiem mēnešiem šādi lietotās Dieva zāles sasniedza savu Dieva paredzēto rezultātu. Es biju pilnīgi dziedināts katrā manas miesas daļā.
Daudzus gadus atpakaļ es šo notikumu ierakstīju skaņu lentē. Nesen, būdams Londonā, Anglijā, sastapos ar kādu jaunu cilvēku no Pakistānas, kas man pastāstīja, ka ir kļuvis par kristieti un ka vairāk nekā divdesmit gadus cieš no ekzēmas. Kādu dienu viņš izdzirdēja manu kaseti un nolēma darīt tieši to pašu, ko biju darījis es. Tā darīdams, divās vai trīs dienās viņš tika pilnībā dziedināts. Tā ir nenovecojoša liecība tam, ka šīs zāles vēl joprojām darbojas tam mērķim, kādam tās ir paredzētas.
Un tagad es ar jums vēlos dalīties dažās atziņās, ko esmu mācījies par norādījumiem, kas atrodas uz Dieva zāļu pudelītes, un kā to pielietot. <<< IEVĒRO MANUS VĀRDUS
Pirmais no šiem četriem norādījumiem ir ievēro manus vārdus. Mums jāsaprot, ka, kad Dievs runā uz mums, Viņš no mums pieprasa neatslābstošu uzmanību. Ja Visuvarenais Dievs vēlas runāt uz mums, viss liecina, ka mums vajadzīgs uzklausīt Dievu ar pilnīgu un respektablu uzmanību. Taču lielākā daļa ļaužu šodien nav ar šādu attieksmi. Mēdiju, radio, televīzijas un citu faktoru ietekmes dēļ un mūsu laicIgās kultūras dažādo faktoru iespaidā mēs lielākoties esam mācījušies uzklausīt divas lietas vienlaicīgi. Mēs ciešam no slimības, ko varētu nosaukt par "dalītu attieksmi". Esmu pārliecināts, ka, ieejot mājā un ieraugot pusaudžus mācoties skolā uzdoto un vienlaicīgi skatoties televīziju, viņi nespēj veltīt pienācīgu attieksmi ne vienam, ne otram.
Daudzās vietās mums šodien skan tā saucamā fona mūzika. Mēs sarunājamies, bet tajā pašā laikā ar vienu ausi klausāmies mūziku. Man jāsaka, ka man personīgi tas ļoti kaitē. Esmu tāds cilvēks, kas vēlas koncentrēties kaut kam un nesadalīt savu uzmanību. Domāju, kas tas ir kaut kas īpašs, ko Dievs ir ielicis tieši manī, un es to netaisos pazaudēt. Ja sarunājos, es vēlos uzklausīt cilvēku, kas ar mani runā. Ja klausos mūziku, tad vēlos klausīties tikai mūziku. Man patīk mūzika. Kad to klausos, es to klausos ar visu uzmanību.
Taču redziet, lai saņemtu dziedināšanu no Dieva, viscaur Bībelē redzams, ka vissvarīgākā lieta ir klausīšanās . Atļaujiet man to pateikt pavisam vienkārši. Dziedināšanas atslēga ir ieklausīšanās. Svarīgi ir tas, ko mēs klausāmies un kā mēs to darām. Jēzus teica saviem mācekļiem: "Pielūkojiet, ko jūs klausāties". Viņš arī sacīja: "Pielūkojiet, kā jūs klausāties". Mums jāievēro šīs divas lietas. Tas nozīmē, ko mēs klausāmies un kā mēs klausāmies.
Vecajā Derībā ir vēl cita Rakstu vieta, kas attiecas uz dziedināšanu, kas uzsver to pašu. Tā ir 2.Mozus 15:26. kur tas Kungs caur Mozu sacīja Israēlam:
Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga sava Dieva balsij un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīst visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt jums; jo Es esmu tas Kungs, jūsu ārsts.
Ievērojiet šo pēdējo apgalvojumu. Tas cieši sasaucas ar zāļu pudelīti: "Es gādāju par zāļu pudelīti, un Es esmu jūsu ārsts". Mūsdienu ebreju valodā ir lietots precīzi šis vārds: "Esmu tas Kungs, jūsu ārsts". Dievs saka saviem ļaudīm: "Es vēlos būt jūsu ārsts, ārsts jūsu fiziskajai miesai". "Bet", Viņš saka, "ir daži nosacījumi". Viņš iesāk ar "ja".
Pirmais nosacījums, pamatnosacījums, ir šis: Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga sava Dieva balsij. Redziet, mēs klausāmies tieši to. Vārds, kas tiek tulkots kā "klausīdami klausīsit", ebreju valodā ir divreiz lietoti vārdi "klausīties". Viss uzsvars ir likts uz klausīšanos.
Meklējot dziedināšanu sev, es nonācu pie šī panta saistībā ar Sālamana pamācībām 4: 20-22 un jautāju: "Ko nozīmē "klausīdami klausīsit"? Bija sajūta, it kā Dievs man sniedz atbildi. Viņš teica: "Tev ir dotas divas ausis, labā auss un kreisā. Uzmanīgi klausīties nozīmē uzklausīt Mani ar abām ausīm, ar tavu labo ausi un ar tavu kreiso. Neklausies Manī ar savu labo ausi un kaut ko citu ar savu kreiso, jo šādas rīcības sekas būs neziņa".
Uzsvars ir likts uz uzklausīšanu, nedalītas uzmanības pievēršanu Dievam. Tā ir pirmā instrukcija, kas uzrakstīta uz Dieva zāļu pudelītes. No svara ir, ko mēs uzklausām un kā mēs klausāmies. Tā nav tikai atslēga, lai saņemtu dziedināšanu; tā ir atslēga, lai saņemtu ticību, un, protams, šīs divas lietas iet roku rokā. Ticība dara mūs spējīgus saņemt dziedināšanu, ko Dievs mums ir nodrošinājis, un iegūt no zālēm maksimālu labumu.
Viena no manām visiemīļotākajām Rakstu vietām, kas man kļuva kā dzīva, atrodoties ilgajā periodā hospitālī, ir Romiešiem 10:17:
Tā tad ticība nāk no klausīšanās, un spēja sadzirdēt- no Dieva Vārda (brīvs tulkojums no angļu Bībeles- tulk. piez.).
Guļot tur, es nepārtraukti sev sacīju: "Es zinu, ja man būtu ticība, Dievs mani dziedinātu". Taču tad tūlīt pēc tā man bija jāsaka: "Tādā gadījumā man nav ticības". Kad es sacīju: "Labi, bet man nav ticības", es atradu sevi, kā to apraksta Džons Banjans "Svētceļnieka gaitās", tumšā, vientuļā izmisuma ielejā.
Kādu dienu, lasot Bībeli, manas acis krita uz Romiešiem 10:17: Tā tad ticība nāk no klausīšanās, un spēja sadzirdēt- no Dieva Vārda. Tur bija divi vārdi, kas izlēca manā priekšā: "ticība nāk". Citiem vārdiem sakot, tev nav vajadzīgs izmist. Varbūt tev nav ticības, bet ticība nāk. Ja tev tās nav, tu vari to iegūt.
Protams, es lūkoju ieraudzīt, kā šī ticība nāk, un tur bija sacīts: Ticība nāk no klausīšanās, un spēja sadzirdēt- no Dieva Vārda. Vēlreiz, līdzīgi kā Sālamana pamācībās 4:20-22, es pievērsos Dieva Vārdam. Es sāku analizēt šo pantu un redzēju, ka mēs sākam ar Dieva Vārdu. Tas ir iesākums. Mēs rūpīgi ieklausījāmies Dieva Vārdā un no šīs ieklausīšanas nāca, kā Bībele to nosauc, "dzirdēšana", spēja sadzirdēt Dievu. Un tad no dzirdēšanas radās ticība.
Tas ir Dieva Vārds, kas, kad mēs tam veltām uzmanību, attīsta sadzirdēšanas spēju. Un kad mēs tā turpinām klausīties, no šīs sadzirdēšanas attīstās ticība. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs attiecamies pret Dieva Vārdu. Vai mēs pret to attiecamies ar nedalītu uzmanību? Vai mēs klausāmies ar abām ausīm? Vai mēs esam vērsti pret Dieva Vārdu? Vai mēs nonākam līdz tādam stāvoklim, garīgi un intelektuāli, ko Bībele nosauc par sadzirdēšanu, kur mēs esam spējīgi sadzirdēt to, ko saka Dievs?
Esmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki lasa Bībeli, bet nekad nesadzird Dievu. Viņi nesadzird savu Dievu, jo viņu prāti ir nodarbināti ar citām lietām. Viņi domā, kā samaksāt rentes naudu, vai arī, kāds būs laiks, vai arī viņi ir norūpējušies par politisko situāciju. Viņu prātā darbojas citi spēki; sekojoši, viņi nekad neattīsta savas spējas sadzirdēt. Mums ir jāattīsta savas spējas sadzirdēt; no spējas sadzirdēt attīstās ticība. Tas ir Dieva Vārds, attieksme pret Dieva Vārdu, kas attīsta spēju sadzirdēt; no sadzirdēšanas attīstās ticība. Mēs vienmēr esam vērsti pret Dieva Vārdu un esam norūpējušies, kā mēs to uzņemam. Tāpēc pirmā instrukcija uz Dieva zāļu pudelītes ir: "Ievēro manus vārdus". <<<
|
