KIC Tava Izvēle
Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675
e-pasts: infomanna.lv
19.08.22 21:17
Meklēšana

Dieva kontrabandists

Bilde
[ palielināt ]
Manna.lv cena: 5,95 EUR

Veikals: tiek izsūtīta 1-3 darba dienu laikā
Bibliotēka: ir bibliotēkā

 
Pircēji, kas pērk šo preci, izvēlējās arī

  • Skrien, čalīt, skrien
  • Godība
  • Norīkojums un Jeruzalemi
  • Vecāku lūgšanu spēks
  • Ceļojums uz 33. gadu
  • Haidi

  • Apraksts un viedokļi

    Šajā grāmatā pazīstamais misionārs un misijas „Atvērtās durvis” dibinātājs brālis Andrevs dalās ar lasītājiem ar savas dzīves un riskantās kalpošanas unikālajiem un dramatiskajiem stāstiem. Viņš ir bijis daudzās bijušā komunistiskā bloka zemēs, tai skaitā arī Krievijā. Šī grāmata var būt sevišķi noderīga tiem, kas nolēmuši sevi veltīt misijas darbam. Šīs grāmatas angļu tulkojums ir izplatīts visā pasaulē vairāk nekā 10 miljonos eksemplāru.
    Fragmenti

    7.nodaļa - Aiz dzelzs priekškara.
    Kad es atgriezos Vittē, es konstatēju, ka mājās nekas nav mainījies, tieši tāpat, kā nekas nebija mainījies pēc manas atgriešanās no Indonēzijas. Likās, ka tajā karstajā 1955.gada jūnija rītā ciemats turpināja gulēt tajā pašā stāvoklī, kāda es to atstāju, ta kā man sākumā bija nedaudz nepatīkama sajūta, it ka laiks būtu apstājies. Kad es pārgāju pāri tiltiņam un ienācu pagalmā, Gelte dārzā izkāra veļu. Šeit, starp citu, bija pārmaiņas, uz lieveņa spēlējās mazs puisītis, Geltes dēls.
    “Sveiki!” es nokliedzos. “Vai mājās kāds ir. Tas esmu es, Andi!”
    Un tūlīt ne kaut kurienes parādījās visa ģimene. Atskanēja kliedzieni, sveicieni, mani apskāva, un tūlīt sākās sensenās problēmas apspriešana: kur kurš gulēs, kad mājās ir atgriezies tēvocis Andrevs.
    Dažas nākošās dienas es apciemoju savus draugus. Es aizgāju satikties ar misteru Ringeru uz fabriku. Es apmeklēju mis Mekli, kura izbrīnīti sasita rokas, dzirdot manu angļu valodu, tad devos pie Kesa ģimenes. Tad es aizgāju apciemot Vestrovus, kuri, man par lielu brīnumu, gatavojās pārcelties uz Amsterdami. Viņu bizness ar puķu eksportu gāja labi, un viņi gribēja būt tuvāk lielajām tirdzniecības kompānijām.
    Kā pēdējos es aizbraucu apciemot vecāko brāli Benu un viņa sievu Ermelo. It ka garam ejot es pajautāju, vai viņi kaut ko nav dzirdējuši par Tilli.
    “Jā,” viņi atbildēja tāpat garāmejot, “pagājušo gadu man teica, ka viņa esot apprecējusies. Liekas ar maiznieku.”
    Par cik vairāk nekas nebija ko teikt par šo tematu, mēs tai vairs nepieskārāmies.
    Vilciens no Amsterdamas uz Varšavu izgāja 1955.gada 15.jūlijā. Es biju ļoti pārsteigts, kad redzēju, cik daudz jaunu cilvēku devās uz šo festivālu. Jaunatne simtiem piepildīja visu staciju. Pirmo reizi es sāku ticēt tiem neticami augstajiem cipariem, kurus biju lasījis žurnālā.
    Mans koferis bija ļoti smags. Tur bija pavisam nedaudz apģērba – maiņas veļa un daži zeķu pāri. Bet toties tur bija daudz mazu, trīsdesmit vienu lappušu brošūru ar nosaukumu “Glābšanas ceļš”. Ja komunisti mani uzaicināja uz savu zemi ar literatūru, tad es biju gatavs to stiept. Kārlis Markss reiz teica: “Dodiet man divdesmit sešus alvas zaldātiņus un es iekarošu visu pasauli”, domājot par divdesmit sešiem angļu alfabēta burtiem. Nu ko, šo spēli ari mēs varam uzspēlēt. Es devos uz Poliju ar šīs varenās grāmatiņas izdevumiem visās eiropiešu valodās.
    Un tā, ar koferi, kuram no lielā svara gandrīz nenotrūka rokturis, un jaunās velveta biksēs, kuras čaukstēja uz katra soļa, es iekāpu vagonā. Pēc dažām stundām es jau stāvēju Varšavas centrālajā stacijā, gaidot norīkojumu uz viesnīcu. Es jutos ļoti vientuļi. Es nepazinu nevienu cilvēku šajā valstī; ne vienu vārdu poļu valodā. No visas pasaules Varšavā bija sabraukusi jauni cilvēki ar mērķiem, kas radikāli atšķīrās no manējā. Kamēr vilkās gaidīšana, es pieķēru sevi pie domas, ka sāku lūgt, un nodomāju, ka manas lūgšanas bija vienīgie saucieni uz Dievu šajā trokšņainajā, smejošajā pūlī.
    Mana “viesnīca” izrādījās skolas ēka, kas bija pārveidotas par guļam istabām speciali šim pasākumam. Es piereģistrējos un mani nosūtīja uz matemātikas kabinetu, kur stāvēja trīsdesmit gultas. Līdzko parādījās izdevība, es tūlīt devos uz Varšavas ielām, domājot, ko gan man darīt tālāk. Gandrīz neapzināti, es iekāpu pirmajā autobusu, kas gadījās, un pēkšņi, kamēr autobuss brauca, sapratu, kas man ir jādara. Okupācijas laikā es biju iemācījies nedaudz vācu valodas, un zināju, ka Polijā dzīvo daudz vāciešu. Tādēļ, ievilcis dziļi krūtīs elpu, es skaļi pateicu vāciski: “Es esmu kristietis no Holandes.” Visi man apkārt pārtrauca sarunāties. Es jutu, ka izskatos muļķīgi. “Es vēlos satikties ar poļu kristiešiem. Vai man kāds var palīdzēt?”
    Klusums. Bet kāda korpulenta sieviete, kura gatavojas izkāpt no autobusa, cieši man pietuvojās un vāciski iečukstēja adresi. Tad viņa teica: “Bībeļu veikals.”
    Man pamira sirds. Bībeļu veikals. Komunistiskā valstī? Es atradu norādīto adresi, un patiešām, tur bija Bībeļu veikals. Vitrīnā greznojās Bībeles, izdevumi svešvalodās, kabatas formāta Evaņģēliji. Bet veikals bija norobežots ar masīvām restēm, bet durvis aiznaglotas ar dēļiem. Uz durvīm bija papīriņš ar uzrakstu, kuru es rūpīgi, burtu aiz burta pārrakstīju un atgriezos viesnīcā.
    Manas grupas vadītāja pasmaidīja.
    “Tas ir paziņojums par atvaļinājumu,” viņa teica.
    “Slēgts sakara ar kolektīva atvaļinājumu. Būsim atvērti 21.jūlijā.”
    Man atlika tikai gaidīt.

    Visa trīs nedēļu uzturēšanās programma bija saplānota jau agrāk. No rīta mums bija jādodas organizētā ekskursijā pa pilsētu, bet dienā un vakaros klausīties runas.
    Dažas dienas es ievēroju programmu. Bija skaidrs, ka mums rāda labi iztīrītu Varšavas fasādi. Jaunas skolas, plaukstošas fabrikas, dzīvokļus ar ērtībām, preču pārpilnību veikalos. Viss bija iespaidīgs. Bet mani interesēja, ko es ieraudzīšu, kad pastaigāšu pats, viens.
    Vienreiz no rīta es nolēmu pamēģināt. Es agri piecēlos un, pirms pārējā grupa nokāpa lejā, izgāju no ēkas.
    Kas tā bija par dienu! Es staigāju pa Varšavas plašajiem prospektiem, visur redzot bēdīgās pēdas, kuras atstāja karš. Veseli kvartāli stāvēja sabrukuši, kurus mēs, protams, organizēto ekskursiju laikā neapmeklējām. Tur bija grausti, veikali ar pa pusei tukšiem plauktiem, kuros rindās drūzmējās cilvēki, ģērbti skrandās. Viena aina sevišķi man palika atmiņā. Pilsētā bija rajons, kur mājas bija bumbu sagrautas, un tajās dzīvoja veselas ģimenes ka trusīši aizgaldā. Es redzēju kailu meitenīti, kura spēlējās putekļos atkritumos. Man līdz bija bukleti poļu valodā, un es to atdevu meitenītei kopā ar mazu naudas zīmi. Viņa jocīgi uz mani paskatījās un uzskrēja augšā šķembu kaudzē. Pēc minūtes no akmeņiem parādījās sievietes galva. Viņa piekliboja pie manis, turot rokās brošūru un naudu. Aiz viņas nāca vīrietis. Viņi abi bija netīri un piedzērušies.
    Es mēģināju ar viņiem sākt runāt vāciski, angliski, un pat holandiski, bet viņi skatījās uz mani ar trulām acīm. Ar žestiem es parādīju, ka šo grāmatu vajag izlasīt, bet pēc tā, kā viņi to turēja, es sapratu, ka viņi neprot lasīt. Viņi tikai māja ar galvām, un beigās, pats pakratot galvu, es aizgāju no turienes.
    Pienāca svētdiena. Tā bija svarīga diena mūsu programmā. Mums vajadzēja piedalīties demonstrācijā stadionā. Bet tā vieta es aizgāju uz baznīcu.
    Holandes avīzēs tik daudz bija rakstīta par poļu baznīcas līderu mājas arestiem un par semināru slēgšanu, ka man radās priekšstats, ka Polijā visa reliģiskā dzīve ir nogājusi pagrīdē. Protams, tas tā nebija. Bībeles veikals, pēc visām pazīmēm strādāja. Es pagāju garām katoļu katedrālēm, kuru durvis bija atvērtas. Bet vai Polija eksistē darbojošās protestantu baznīcas?
    Es negribēju jautāt par baznīcu mūsu vadītājiem, jo es tiem neuzticējos. Tādēļ es izlavījos uz ielas un noķēru taksometru. “Labdien,” es teicu poliski. Vadītājs uzsmaidīja un izteicās garā teikumā. Bet poliski es zināju tikai sveiciena vārdus, un kad es viņām vāciski palūdzu aizvest uz baznīcu, no viņa sejas smaids nozuda. Es mēģināju izskaidroties angliski, bet viņš neko nesaprata.
    Es saliku rokas it kā lūgšanā, tad tās atvēru it ka lasītu grāmatu. Tad es pārmetu krustu un pamāju ar galvu. Nē, ne katoļu katedrāle. Un atkal es ar žestiem parādīju, ka lasu grāmatu. Vadītājs atkal uzsmaidīja. Viņš aizbrauca pa pilsētu, un kā es redzēju, viņš bija sapratis, ko man vajag. Mēs apstājāmies pie sarkanas ķieģeļu celtnes, virs kurām pacēlās divas smailes. Pēc desmit minūtēm es sēdēju reformātu baznīcā aiz Dzelzs priekškara.
    Manu pārsteidza dievlūdzēju daudzums. Baznīca bija trīs ceturtdaļas pilna ar cilvēkiem. Es tāpat biju pārsteigs par jauniešu klātbūtni. Dziedāšana bija iedvesmojoša, sprediķis acīm redzot bija pamatots rakstos, jo sludinātājs visu laiku citēja Bībeli. Kad dievkalpojums bija beidzies, es pagaidīju zāles beigās, lai paskatītos, vai kāds runā valodās, kuras es pārvaldu. Acīm redzot bija redzams, ka es esmu ārzemnieks, jo es izdzirdu sveicienu angļu valodā: “Laipni lūgtu!”
    Es pagriezos un ieraudzīju mācītāju. “Vai jūs nevarētu nedaudz pagaidīt?” viņš man pajautāja. “Mēs gribētu ar jums parunāt.”
    Es labprāt viņu pagaidīju.
    Pēc tam, kad gandrīz visi bija aizgājuši, pienāca mācītās kopa ar dažiem jauniem cilvēkiem gatavi atbildēt uz maniem jautājumiem. Jā, viņi apliecina savu ticību atklāti un zināmas brīvības apstākļos, kamēr ir piekrituši partijas politikai. Jā, par viņu draudzes locekļiem varēja būt arī komunisti. Nu ko, šis režīms ir tik daudz izdarījis tautas labā, ka uz atsevišķām lietām nākas pievērt acis. :Jā, tas ir kompromiss,” mācītājs teica paraustot plecus, “bet ko lai dara?”
    “Kādā draudzē jūs ejat mājās?” teicamā angļu valodā jautāja viens no jaunajiem cilvēkiem.
    “Baptistu.”
    “Bet vai jūs negribētu aiziet uz dievkalpojumu baptistu baznīcā?”
    “Ļoti gribētu.”
    Viņš izvilka papīru un zīmuli un uzrakstīja adresi.
    “Šodien vakarā tur būs dievkalpojums,” viņš piemetināja.
    Tajā vakarā, uzzinot no citiem holandiešu delegācijas locekļiem, cik garlaicīgas bija bezgalīgās runas, es atkal iekāpu taksometrā, bet šoreiz apbruņojies ar konkrētu adresi.
    Kad es atbraucu, dievkalpojums gāja pilna sparā. Tur bija mazāk cilvēku. Cilvēki nebija tik labi apģērbušies, un dievlūdzēju vidū gandrīz nemaz nebija pusaudžu. Bet notika kaut kas interesants. Mācītājam paziņoja, ka baznīcā ir parādījies ārzemnieks, un mani tūlīt palūdza uzkāpt kancelē un uzstāties sapulcējošos cilvēku priekšā. Es nobrīnījos. Vai tiešām viņiem ar to ir tik brīvi?
    “Vai ir kāds, kas runā vāciski vai angliski?” es pajautāju, neapzinoties, ka esmu atradis līdzekli, kuru bieži lietošu nākotnē. Izrādījās, ka baznīcā ir sieviete, kas runāja vāciski. Ar viņas palīdzību es nolasīju savu pirmo sprediķi aiz Dzelzs priekškara. Tas bija īss un tā jēga bija acīmredzama: lūk, es, kristietis no Dzelzs priekškara otras puses, stāvu un sludinu Evaņģēliju komunistiskā valstī.
    Manas īsās uzrunas beigās mācītājs pateica visinteresantāko lietu. “Mēs jums gribam pateikties:, viņš teica, “par to, ka jūs esat šeit. Pat tad, ja jūs nebūtu pateicis ne vārda, vienkārši jūs redzēt, mums nozīmē ļoti daudz. Dažreiz mums liekas, ka sava cīņā mēs esam pavisam vientuļi.”
    Tajā naktī, guļot savā gultā matemātikas kabinetā, es domāju par to, cik ļoti dažādas bija šīs divas baznīcas. Viena skaidri izveda sadarbības politiku ar valdību, tā piesaistīja sev lielas tautas masas, tostarp arī jauniešus. Otra, kā es sajutu, gāja vientulības ceļu. Kad es jautāju, vai starp draudzes locekļiem ir komunistiskās partijas biedri, viņi atbildēja: “Ja arī ir, mēs par to nezinām.” Man vajadzēja mācīties tik ātri un tik daudz, ka to visu bija grūti apgūt.

    Es biju Polijā gandrīz nedēļu! Beidzot pienāca 21.jūlijs, diena, kura vajadzēja atvērties Bībeles veikalam. Es agri izgāju no viesnīcas un ātri sasniedzu Jaunās pasaules ielu.
    Ap deviņiem no rīta es ieraudzīju cilvēku, kurš steidzās, piegāja pie veikala un ielika atslēgu atslēgas caurumā.
    “Labrīt!” es teicu poliski.
    Cilvēks iztaisnojās un paskatījās uz mani.
    “Labrīt!” viņš atbildēja nedaudz nedroši.
    “Vai jūs runājat angliski vai vāciski?” es angliski pajautāju.
    “Angliski,” viņš paskatījās visapkārt, “ienāciet.”
    Veikala īpašnieks ieslēdza gaismu un sāka pacelt žalūzijas. Kamēr viņš strādāja, es stādījos priekšā. Saimnieks pasmaidīja. Tagad pienāca viņa kārta. Viņš parādīja man savu veikalu: dažādi Bībeļu izdevumi par vis dažādākām cenām. Un visu laiku viņš no manis izspieda informāciju, cenšoties saprast, kas es patiesībā esmu.
    “Kādēļ jūs atbraucāt uz Poliju?” pēkšņi viņš jautā.
    “Ja viens loceklis cieš, pērējie cieš viņam līdzi,” es nocitēju pantu no Pirmās vēstules Korintiešiem.
    Īpašnieks mani tieši paskatījās.
    “Mēs nerunājam par ciešanām,” viņš teica, “gluži pretēji, es jums saku, ka mēs pilnīgi brīvi izdodam un izplatām Bībeles.” Un viņš sāka stāstīt notikumu, kurš, ka viņš teica, ir ilustrācija labām kristiešu attiecībām ar režīmu. Pat Staļins pirms nāves ir pasmaidījis, kad viņam pastāstīja par Bībeles veikala darbu.
    Reiz, īpašnieks sacīja, ka pie viņa uz veikalu atnāca divi ierēdņi un viņam pasniedz rakstisku priekšrakstu. Par godu Staļina dzimšanas dienai katram veikalam vajadzēja vitrīnā izkārt Staļina portretu kopā ar labākajām precēm.
    “Protams,” īpašnieks turpināja, “es ar prieku izpildīju priekšrakstu. Katru dienu es staigāju pa veikaliem un atradu to, ko biju meklējis: ļoti lielu un skaistu Staļina portretu ar uz krūtīm saliktām rokām un patīkamu smaidu sejā. Es šo portretu novietoju sava vitrīnā. Tad es paņēmu pašu dārgāko Bībeli, atvēru viņu tajā lappusē, kur ar sarkanu krāsu ir uzdrukāti Kristus vārdi, un noliku tieši priekšā Staļina nolaistajam skatienam. Visiem patika mana izstāde, jo ļoti drīz pie vitrīnas sāka pulcēties ļaužu pūļi, un visi smaidīja. Ieradās arī pašvaldības policija.
    “Nekavējoties novāciet to!” viņi pavēlēja.
    “Ak, nē, kungi,” es atbildēju. “Es to nevaru darīt, jo šeit ir valdības priekšraksts melns uz balta.”
    Es smējos, bet īpašnieks nē. Viņa acis pat nepasmaidīja. Šī bija mana pirmā tikšanās ar sausu un liekulīgu divkosību, kura spēlē tik lielu lomu kristiešu draudzēs aiz Dzelzs priekškara. Es steidzīgi savedu savu seju kārtībā, lai atbilstu īpašnieka stingrajiem sejas vaibstiem.
    Kamēr mēs sarunājāmies, veikalā ienāca daži pircēji. Man bija interesanti, cik daudz cilvēki nāk uz šo mazo veikalu. Kad mēs palikām vieni, es pajautāju īpašniekam, vai citās komunistiskās valstīs arī ir Bībeles veikali.
    “Kaut kur ir, kaut kur nav,” viņš atbildēja, sākot slaucīt putekļus no grāmatu plauktiem. “Domāju, ka Krievijā Bībeļu tiešām ir ļoti maz. Man pat liekas, ka ar Bībelēm cilvēki pelna. Cilvēks kontrabandas ceļā ieved Krievijā desmit Bībeles un pārdot tās par tādu summu, ka par šo naudu var nopirkt motociklu. Tad viņi atved šo motociklu uz Poliju, Dienvidslāviju vai Austrumvāciju un pārdod ar tādu peļņu, ka pērk vēl vairāk Bībeles. Bet tās, protams, ir baumas.”
    Visu to rītu es pavadīju kopā ar tā veikala īpašnieku, un kad pienāca laiks, dotie projām, es ne labprāt atvadījos. Atpakaļceļā es centos pārdomāt, ko es esmu redzējis. Lūk, veikals, kurš brīvi pārdod Bībeles visiem iedzīvotājiem, un šis fakts nekādi neliecina par spiedīgām vajāšanām, par kurām es tik bieži dzirdēju Holandē. Un tomēr, mans draugs izturējās tik piesardzīgi, it kā nodarbotos ar nelegālo biznesu. Veikala atmosfērā bija jūtama spriedze un nebrīve, kas liecināja par to, ka viss nav tik vienkārši.
    Un tomēr es neizdarīju to, kādēļ biju atbraucis. Es gribēju atklāti dalīt uz ielām savus “divdesmit sešus karavīrus” un pavērot, kas notiks talāk.
    Tādēļ vairākas dienas pēc kārtas es stāvēju krustojumos, gāju uz tirgu, kas bija pārpildīts ar spilgtiem un sulīgiem vasaras augļiem, braucu tramvajā, un visur izdalīju savus traktātus.
    Nekad agrāk es nebiju redzējis, ka tramvajos brauktu tik daudz cilvēki. Cilvēki stāvēja tramvaja salonā, uz laukumiem un kāpnēm. Atceros, ka reiz uz aizmugurējā laukuma mani tā saspieda, ka es augstu virs galvas pacēlu savas brošūriņas, lai tas nesaburzītu. Lauku sieviete, kura stāvēja man līdzās, ieraugot manas grāmatiņas, teica: “Jā, jā, tieši tas it tas, kas vajadzīgs mūsu Polijai.”
    Tieši tā. Bet es zināju, ka viņa, katoliete no Rietumiem, un es, protestants no Rietumiem, satikāmies pārpildītajā tramvaja kā kristieši.

    Gāja dienas, neviens man netraucēja izplatīt manus bukletus uz pilsētas ielām. Es biju sajūsmā par šādu negaidīti izdevušos misijas eksperimentu. Es uzskatīju, ka izdalīšu savas brošūras visiem un visur. Bet reiz no rīta es iedomājos par karavīru barakām netālu no mūsu skolas. Man nebija ienācis prātā piedāvāt karavīriem brošūras, jo no viņu izskata vien man gribējās pielikt soli pretējā virzienā.
    Cik cilvēks var būt akls! Nu man taču vajadzēja zināt, ka nedrīkst cilvēku vērtēt pēc formas. Festivāla beigu priekšvakarā es piegāju pie karavīru grupas, kas stāvēja sardzē, un katram pasniedzu pa brošūrai. Viņi paskatījās uz bukletiem, uz mani, tad viens uz otru. Es viņiem teicu, ka esmu holandietis, un izrādījās, ka viens no viņiem runāja vāciski.
    “Jums droši vien ir nepatīkama amerikāņu okupācija.”
    “Par ko?”
    “Sakarā ar to, ka amerikāņu gaisa kara spēks okupēja Holandi.”
    Es jau gandrīz paskaidroju, ka neviens nav okupējis Holandi, kad pēkšņi visi karavīri iztaisnojās. Mums tuvojās virsnieks, pa ceļam dodot pavēles poļu valodā. Seši karavīri ātri aizgāja. Bet es ievēroju, ka visi slēpa manas brošūras.
    “Ko jūs iedevāt šiem karavīriem?” virsnieks man jautāja vāciski.
    “Lūk šo, ser,” es viņam iedevu vienu no savām brošūrām. Viņš uzmanīgi uz to paskatījās. Un tikai pēc divām stundām mēs varējām beidzot atvadīties. Nākošajā dienā mūsu grupa aizbrauca, un vajadzēja gatavoties aizbraukt. Kad mēs atvadījāmies – viņš bija no pareizticīgas ģimenes – viņš man novēlēja Dieva svētības un drošu ceļojumu.
    Pienāca manas pēdējās dienas rīts Varšavā. Es piecēlos agrāk nekā parasti un rītausmā izgāju uz ielas. Uz viena no platajiem prospektiem es atradu soliņu, noslaucīju to no rasas un apsēdos, atverot kabatas Evaņģēliju. Es speciāli iznācu tik agri. Es gribēju palūgt par katru cilvēku, ar kuru biju saticies kopš savas ierašanās Varšavā. Tajā rīta es ilgi atcerējos vietas, kur es biju, un cilvēkus, ar kuriem es biju saticies. Trīs svētdienu laikā es biju apmeklējis presbiteriāņu, baptistu, Romas katoļu, pareizticīgo, reformātu un metodistu baznīcas. Piecas reizes mani lūdza uzstāties sapulcē. Es apmeklēju Bībeles veikalu, runāju ar karavīriem, ar cilvēkiem uz ielas un tramvajā. Es lūdzu par katru no viņiem.
    Kad es lūdzu, pēkšņi es izdzirdu mūziku.
    Tā tuvojas man pa prospektu. Tas bija enerģisks maršs, kura savijās dziedošas balsis. Tas es viņu ieraudzīju – manas vizītes kulminācijas momentu – festivāla triumfālo parādi.
    Tā bija patiesi monumentāla režīma spēka demonstrācija.
    Viņi tuvojās – jaunie sociālisti – soļojot lejup pa prospektu. Es ne sekundi neticēju, ka viņi gāja piespiedu kārtā. Viņi gāja, jo ticēja. <<<

    Produkta informācija

    Autors(i): brālis Andrevs
    Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
    Valodas: Latviešu
    Reitings: 5.00 (no 5)
    Vākojums: mīkstie vāki
    Lappuses: 259
    Publikācijas datums: 2014
    Size, cm (width, height): 9.99 x 9.99
    ISBN: 9789984866406
    Kategorijas

    Latviešu
    Grāmatnīca / Grāmatas
    Tēmas / Biogrāfijas, liecības
    BibliotēkaK / GrāmatasK+
    Tēmas / Valsts, baznīca, politika
    Tēmas / Antikristīga ideoloģijas / Komunisms, fašisms
    Komentāri uz Manna.lv

    Atstājiet Jūsu komentāru!
    Permalink

    http://www.manna.lv/item/9789984866406.html
    Mana Manna.lv | Rakstiet mums | Notikumi | Pievienot notikumu | Raksti | Palidzība | Lapas karte

     



    © KIC Tava Izvēle 2008-2022
    KIC Tava Izvēle Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
    Tālr.: 67217712, 26522675, Fakss: 67217712, e-pasts: infomanna.lv
    Izstrāde un atbalsts: Amizante