KIC Tava Izvēle
Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675
e-pasts: infomanna.lv
13.11.18 07:15
Meklēšana

Debesu vīrs. Ķīniešu kristieša brāļa Juna autobiogrāfija.

Bilde
[ palielināt ]
Manna.lv cena: 7,15 EUR

Veikals: tiek izsūtīta 1-3 darba dienu laikā
Bibliotēka: nav bibliotēkā
Pasteidzieties! Ir palikuši tikai 1 eks. –- lielāks daudzums gaidāms tuvākajā laikā.

 
Pircēji, kas pērk šo preci, izvēlējās arī

  • Kristība Svētajā Garā
  • Lūgšanā un gavēšanā apslēptais spēks
  • Kā tu vari būt Dieva Gara vadīts
  • Labrīt, Svētais Gars
  • Dieva zāļu pudelīte. Dzīves rūgtie ūdeņi. Žēlastība pakļauties.
  • Dzīvības maize

  • Apraksts un viedokļi

    Šī grāmata, brāļa Juna liecība, ir rakstīta nevis ar spalvu, bet ar asinīm un asarām: viņa ceļš - tas ir nebeidzamas cīņas ceļš. Neskatoties uz to, viņš nekad nežēlojās un nekurnēja, jo iemācījās noturēt uzvaru un Kunga spēku un lūgšanu, kura tiak izteikta uz ceļiem.

    Brālis Juns ķīniešu ticīgajiem atmiņā palicis kā drosmīgs kristietis, lūdzējs. Viņa rokas ir paceltas pateicībā uz Dievu. Brīnišķīgā veidā Kungs atvēra brāļa priekšā cietuma vārtus, aiz kuriem viņš smaka neizciešamos apstākļos, un tagad viņš ir brīvībā. Šodien dievs lieto viņu kā svētību ķīniešu un rietumu draudzēm.
    Fragmenti

    Priekšvārds
    Jau vairāk nekā tūkstoš gadu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijs izplatās pa visu Ķīnu, bet to pavada augšupeja un kritumi, uzvaras un pārbaudījumi.

    1949. gadā Ķīnā iesākās Dieva tautas vajāšanas, un no tā laika Ķīnas baznīca tiek pakļauta dažāda veida uzbrukumiem. Ar 1958.gadu valstij izdevās aizvērt visas atklātās Baznīcas draudzes. Mao sieva Dzjan Cina ārzemju viesu priekšā lielījās ar to, ka no šī brīža kristietība Ķīnā tiek pārstāvēta tikai vēstures muzeju nodaļās par reliģiju– Dievs ir miris un aprakts. Kā paziņoja kāda kristiešu delegācija no ASV, kuri apmeklēja Ķīnu 70–tajos gados, šeit nav palicis neviens kristietis.

    1.Mozus grāmatas sākumā ir rakstīts: „Zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem” (1.Moz. 1:2). Ķīnas Baznīcas stāvoklis tajā laikā bija tāds pats. Baznīca Ķīnā bija mirusi. Tā vismaz likās. Tanīs dienās neviens neuzdrīkstējās pasludināt, ka Jēzus ir Kungs. Baznīcu apgānīja un, būtībā, tā bija gājusi bojā.

    „Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa” (1.Moz. 1:3). Par laimi, mēs kalpojam Dievam, kurš ir spēcīgs uzmodināt mirušos! Man liekas, Dievs atļāva bezdievīgajai valstij iznīcināt pussagruvušo Ķīnas Baznīcas ēku, lai to uzceltu par jaunu, atbilstošu saviem nodomiem, Viņš iesāka no mazuma un radīja kaut ko varenu!

    Tas apstāklis, ka Baznīca Ķīnā no neliela iesākuma izauga līdz vairākiem desmitiem miljoniem cilvēku, liecina ne vien par Dieva eksistenci, bet arī par Viņa varenību.

    Ķīnas Baznīca ilgu laiku bija neuzplaucis rozes pumpurs, kurš sāka atvērties divdesmitā gadsimta 70–tajos, no jauna atklājot savu skaistumu. Tajos gados viens jauns cilvēks, kurš dzimis dienvidos Heņjanā, satika Kungu Jēzu Kristu, uzticējās Viņam un sekoja Viņam. Dievs ienāca viņa dzīvē brīnišķīgā veidā.
    Trīsdesmit gadu garumā cauri pārbaudījumiem brālis Juns vēroja savā dzīvē Dieva žēlastību, kura padarīja viņu par svētību daudziem. Drosmīgs Kristus karavīrs un uzticams darbinieks, viņš ir viens no Dieva izredzētajiem kristīgajiem vadītājiem mūsu laikā. Daudzi spēki, brīnumi un zīmes pavadīja viņa, ticības apustuļa kalpošanu (2.Kor.12:12). Viņš ir cēlsirdīgs, nevainojama rakstura tīrs cilvēks, labs vīrs un tēvs. Prieks Kungā vienmēr bija brāļa Juna stiprā puse. Viņa lipīgais smaids apgaismoja visus visapkārt.
    Brāļa Juna grāmata mani saviļņoja. Es nožēloju, ka pazinu šo dārgo brāli tikai divpadsmit gadus, kuru laikā mēs roku rokā strādājām Ķīnā.

    Katrs stāsts, kuru jūs atradīsit šajā grāmatā, ir patiess. Man bija iespēja būt par liecinieku daudziem notikumiem, kas aprakstīti šajās lappusēs. Man ir liels gods būt par tuvāko draugu un līdzstrādnieku brālim Junam. Viņš no savas puses vienmēr dziļi mani cienīja kā savu garīgo padomdevēju un mācītāju, bet es izjūtu pret viņu ne mazāku cieņu. Pēc mana lūguma brālis Juns vadīja manas laulības dievkalpojumu– caur viņu Kungs svētīja mani un manu sievu.

    Ar pateicības pilnu sirdi Dievam es izlasīju šo grāmatu un tagad no visas sirds iesaku jums pieņemt to kā īstenu liecību tik varenajiem darbiem, kurus darījis Dievs Ķīnas Baznīcā.

    Su– Jun–Dze
    Ķīnas mājas draudžu apvienība „Sinim” priekšsēdētājs <<<

    Ievads
    Vienā elpas vilcienā ar saviļņojumu un trīsām es izlasīju brāļa Juna grāmatu. Uzjundot manī daudz brīnišķīgu atmiņu, tā aiznesa mani tajos laikos, kad mēs degām Garā.

    Brālis Juns un es piedzimām vienā provincē, gājām vienā baznīcā un kopā strādājām Dieva druvā. Mēs kopā raudājām un priecājāmies, kopā sludinājām un atstumti bijām arī kopā. Neraugoties ne uz ko, mēs vienmēr bijām kopā– mums nācās kopā ēst vējā un gulēt zem atklātām debesīm. Mēs mīlējām viens otru kā īstie brāļi.

    Mēs sadarbojāmies ar Junu daudzus gadus, kamēr mūs nearestēja Naņjanā. Cietumā mūs ielika dažādās kamerās, bet mēs sarunājāmies cerībā uzmundrināt viens otru, un mūsu balsis atskanēja pa cietuma gaiteņiem. Lai nostiprinātos ticībā, mēs neizlaidām iespēju slepeni apmainīties ar zīmītēm.

    Šī grāmata, brāļa Juna liecība, ir rakstīta nevis ar spalvu, bet ar asarām un asinīm: viņa ceļš– tas ir nebeidzamas cīņas ceļš. Neskatoties uz to, viņš nekad nežēlojās un nekurnēja, jo iemācījās noturēt uzvaru ar Kunga spēku un lūgšanu, kura tika izteikta uz ceļiem.

    Brālis Juns ķīniešu ticīgajiem atmiņā palicis kā drosmīgs kristietis, lūdzējs. Viņa rokas ir paceltas pateicībā uz Dievu un bieži pa vaigiem tek asaras. Brīnišķā veidā Kungs atvēra brāļa priekšā cietuma vārtus, aiz kuriem viņš smaka neizciešamos apstākļos, un tagad viņš ir brīvībā. Šodien Dievs lieto viņu kā svētību ķīniešu un rietumu draudzēm.

    Brālis Juns māk veidot sakarus ar ticīgajiem no dažādām draudzēm un ar mīlestību tiecas pēc to apvienošanās. Dievs lieto brāli kā diegu, kas sašuj brīnišķīgu segu no krāsaina daudzgabalaina materiāla. Dažādu domstarpību dēļ mēs ar brāli Junu pēdējos gados atkāpāmies viens no otra, un es dažreiz pat norāju viņu no attāluma. Tomēr, izdzirdot par brāļa Juna kalpošanu un uzzinot par viņa uzticību, ar kādu viņš seko Kungam, es tikai sajūsminājos par viņu un sarku no kauna par sevi un savu izturēšanos.

    Ķīnas draudzēs es redzēju daudzus Dieva kalpus, kuru nāca ar lielu spēku un varu, bet brālī Junā es vienmēr redzēju Jēzus kalpotāju, kas nāk pazemībā un lēnprātībā. Dvēselē Juns atspoguļoja Cilvēka dēlu, kurš nāca ne tādēļ, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu Savu dzīvību daudzu izpirkšanai.

    Es lūdzu, lai šī grāmata nestu jums tāpat kā man milzīgu baudu un liktu pārskatīt savu staigāšanu Dieva priekšā.

    Čžans Ronljans
    Mājasdraudze, Feņčena, Ķīna <<<

    No zemākās sabiedrības
    Mani sauc Ļju Čžeņs Iņs. Ticīgie mani sauc par brāli Junu.
    Reiz rudens rītā es pamodos un nevarēju nomierināties. Mana sirds bija uztraukta. Tas bija Bergenas pilsētā Norvēģijas dienvidrietumos 1999.gadā. Bet iemesls tam bija šāds. Es stāstīju Skandināvijā par Ķīnas mājas draudzēm un lūdzu palīdzēt mums Labās Vēsts sludināšanā Ķīnas teritorijā un ārpus tās. Saimnieki, pie kuriem es paliku, uzaicināja mani apmeklēt Marijas Monzenas kapa vietu, kura bija slavena luterāņu sludinātāja Ķīnā, kuru Dievs vareni izmantoja, lai atdzemdinātu baznīcu dažādos manas dzimtenes nostūros no 1901. līdz 1932. gadam. Viņas kalpošana bija īpaši iedarbīga dienvidu Henaņā, no kurienes esmu cēlies. Marija Monzena, neliela auguma trausla sieviete, ir liela Debesu valstībā. Viņa ne vien izraisīja sajūsmu ar savām runām Ķīnas baznīcā, bet satrieca ar savu apbrīnojamu upurējošo dzīvesveidu. Viņa parādīja ar savu priekšzīmi, būdama uzticama bezkompromisa Jēzus Kristus mācekle, kā jāpanes pārbaudījumi un kā jācieš par Kristu.

    Dievs izmantoja Marijas Monzenas dāvanas ar tādu spēku, ka viņas kalpošanai sekoja daudzas zīmes un brīnumi. Viņa atgriezās Norvēģijā 1932.gadā, lai parūpētos par saviem gados vecajiem vecākiem. Viņas misiones darbība Ķīnā beidzās. Marija nekad vairs neatgriezās Ķīnā, tomēr viņas bezkompromisa ticība, nerimstošā dedzība kalpošanā un centība izmainīt cilvēka sirdis Kristum līdz pat šim laikam ir dzīva Ķīnas draudžu atmiņā.

    Un tagad man bija gods apmeklēt Marijas Monzenas kapu viņas dzimtenē. Interesanti, vai vēl kāds no ķīniešu kristiešiem saņēmis tādu godu? Kad Marija Monzena nonāca mūsu pusē, tur bija saujiņa ticīgo. Baznīca tanī laikā bija maza un nenozīmīga. Šodien ticīgo skaits sniedzas desmitiem miljonu. Šo miljonu vārdā es gribēju pateikties Dievam par Marijas Monzenas darbību.

    Mūsu auto apstājās pie nelielas kapsētas pie šauras un dziļas ielejas, kas stiepās starp kalniem un upi. Cerot ieraudzīt Marijas Monzenas vārdu uz viena no pāris simtu kapakmeņu plāksnēm, mēs dažās minūtēs apgājām šo kapsētu. Neatraduši Marijas Monzenas kapu, mēs meklējām palīdzību kapu kantorī. Kapu pārvaldnieks nezināja Marijas Monzenas vārdu un sameklēja reģistra grāmatu par tiem, kas apglabāti šajos kapos. Paskatījies viņš mums paziņoja to, kam es vienkārši nespēju noticēt: „Tieši tā, Mariju Monzenu apglabāja šeit 1962.gadā. Tomēr viņas kaps daudzus gadus ir palicis bez aprūpes, un šodien tur ir brīvs kapu laukums bez kapu plāksnes.” Kaut ko līdzīgu es nebiju gaidījis, jo Ķīnas kultūrā atmiņas par cilvēkiem, kas darījuši lielus darbus, glabā paaudžu paaudzēs.

    Vietējie ticīgie paskaidroja, ka līdz šim ir augstās domās par Mariju Monzenu un tur godā viņas piemiņu. Tā, pēc daudziem gadiem tika izdota viņas biogrāfija. Bet mans viedoklis bija, ka atstāt Marijas Monzenas kapu pazušanā ir klaja ņirgāšanās, un šo stāvokli vajadzēja labot.

    Es šausmīgi sarūgtinājos. Ar sirdssāpēm es uzrunāju norvēģu kristiešus, kuri bija kopā ar mani: „Jums ir pienākums godāt šo Dieva kalponi! Lūk, jums ir divi gadi, lai atjaunotu Marijas Monzenas kapavietu un uzstādītu pieminekli. Ja jūs kaut kādu iemeslu dēļ to neizdarīsiet, tad es personīgi sazināšos ar brāļiem, un viņi paveiks šo garo ceļu no Ķīnas uz Norvēģiju, lai atjaunotu viņas kapu! Daudzi brāļi Ķīnā pa ieslodzījuma gadiem ir kļuvuši pieredzes bagāti akmeņkaļi. Ja jūs paši neparūpēsieties, tad viņi ar lielu prieku to izdarīs jūsu vietā!”

    ***

    Es piedzimu 1958.gadā (pēc austrumu kalendāra tas bija garais gads) kā ceturtais bērns piecu bērnu ģimenē parastā zemnieku ciematā, ko sauca Ļju Lao– Čžuana, Naņjanas apriņķī, Henaņas provinces dienvidos.
    Henaņas provincē iedzīvotāju skaits tagad ir gandrīz 100 miljoni cilvēku; tātad tā ir visvairāk apdzīvotā province Ķīnā. Neraugoties uz to, man likās, ka vieta, kur es uzaugu, bija plaša, jo tur ir tik daudz krauju kalnu, kuros mēs rāpāmies, un aug ļoti daudz koku, kuros mēs kāpām. Dzīvot bija grūti, bet man atmiņā nāk jautri laiki, kad es biju mazs zēns.

    Visi mūsu ciema zemnieki, bet viņu bija seši simti, nodarbojās ar zemkopību. Līdz šim viss ir palicis pa vecam, maz kas ir mainījies. Mēs audzējām galvenokārt kartupeļus, kukurūzu un rudzus, kā arī audzējām kāpostus un citus sakņaugus. Mūsu nams no neapstrādātiem ķieģeļiem bija primitīva celtne ar salmu jumtu. Lietainā laikā tas tecēja kā siets, bet ziemā no katras šķirbas pūta caururbjošs ledains vējš. Kad temperatūra mājās nolaidās zemāk par nulli pie Celsija, mēs, lai sasildītos, kurinājām krāsni ar rudenī pataupīto sienu. Ogles ģimenei nebija pa kabatai. Vasarā māja gandrīz nebija vēdināma, tāpēc bezgaisa dēļ gandrīz nebija iespējams aizmigt. Tad mēs iznesām guļvietas ārā pagalmā un līdzīgi kā citi ciematā nakšņojām svaigā gaisā. Vārds „Henaņa”nozīmē „zeme,” kas atrodas uz dienvidiem no upes. Tā ir viena no lielākajām Āzijas upēm Huanhe (Dzeltenā upe), kura šķērso provinces ziemeļu daļu no austrumiem uz rietumiem. Biežie plūdi šajā upē daudzu gadsimtu garumā kļuva par nelaimi tautām, kas mita šīs upes krastos. Mēs par to uzzinājām, kad paaugāmies, bet toreiz mums likās, ka ziemeļu Henaņa atrodas no mums miljoniem jūdžu tālu. Mūsu ciems kā ligzdiņa kraujajos kalnos provinces dienvidos bija pasargāta no postošajiem plūdiem un ārējās ietekmes. Ciema dzīve bija cieši saistīta ar zemes apstrādes darbu ciklu– aršanu, sēju, laistīšanu un ražas novākšanu. Kā teica mans tēvs, mūsu dzīve bija cīņa par maizes gabalu. Tīrumā bija vajadzīgas rokas, un man nācās palīdzēt saviem brāļiem un māsām jau no mazotnes. Tāpēc laika mācībām neatlika.

    Henaņas iedzīvotāji Ķīnā ir slaveni ar savu spītību; iespējams, šī spītība traucēja viņiem pieņemt kristietību, kad protestantu misionāri sāka sludināt šeit 1884.gadā. Henaņā darbojās daudzas reliģiskās misijas, bet tās neredzēja panākumus. Ap 1922.gadu pēc četrdesmit gadu misionāru darba visā provincē bija tikai 12,400 kristiešu–protestantu.

    Cilvēkus, kas pieņēma „svešzemju dēmonus,” izsmēja un izdzina no ciematiem. Bieži dažādās situācijās šāda attieksme izvērtās daudz cietsirdīgākās formās. Ticīgos kristiešus piekāva. Dažus nogalināja par ticību. Vajāšanām pakļauti toreiz bija arī paši misionāri. Lielākā daļa iedzīvotāju uztvēra viņus par koloniālā imperiālisma aģentiem, kas atsūtīti, lai Ķīnā pakļautu prātus un sirdis citām tautām, kamēr šo tautu valdības laupīja ķīnieši nacionālos resursus. Patvaļa pret ārzemniekiem sasniedza kulmināciju 1900.gadā, kad slepenas biedrības biedri, kuru sauca „Taisnības un saskaņas dūre,” ierosināja visas tautas uzstāšanos pret ārzemniekiem. Vairumam izdevās izbēgt no slepkavošanas, bet vēl daudz misionāru atradās attālos lauku rajonos iekšējā Ķīnā, tālu no samērā drošajā piekrastes pilsētām. „Bokseri” sarīkoja masu slaktiņu, kura laikā gāja bojā vairāk nekā 150 misionāru un tūkstoši jaunatgriezto ķīniešu.

    Varonīgie cilvēki bija atnākuši, sevi upurēdami, kalpot mūsu tautai, lai atnestu mums Kunga Jēzus Kristus mīlestību, un tādēļ tiem tika atņemta dzīvība. Viņi nāca, lai stāstītu par Kristu un sakārtotu mūsu sabiedrisko dzīvi, ceļot slimnīcas, bērnu namus un skolas. Par viņu labumu mēs samaksājām ar ļaunumu, atņemot tiem dzīvību. Viņi nesa mums dzīvību, bet mēs atmaksājām tiem ar nāvi.

    Dažiem Ķīnā likās, ka 1900.gada notikumi atbaidīs misionārus no tālākiem Ķīnas apmeklējumiem. Bet tā domājošie pārrēķinājās...

    1901.gada 1.septembrī Šanhajas ostā pietauvojās liels kuģis. Kāda jauna meitene no Norvēģijas pirmo reizi pa trapu nokāpa uz Ķīnas zemes. Tā bija Marija Monzena– viena no pirmajām jaunā viļņa misionārēm, kas bija iedvesmota no to mocekļu priekšzīmes, kuri cieta Ķīnā iepriekšējā gadā.

    Monzena strādāja Ķīnā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kādu laiku viņa dzīvoja pie mums Naņjanā, kur uzturēja un mācīja šeit radušos nelielo ticīgo draudzi.
    Miss Monzena atšķīrās no vairuma citu misionāru. Viņa, kā likās, nedomāja radīt labu iespaidu uz Ķīnas baznīcas vadītājiem. Viņa bieži tiem sacīja: „Liekuļi! Jūs godājat Jēzu ar lūpām, bet jūsu sirds ir tālu no Viņa! Atgriezieties, kamēr nav par vēlu, lai izbēgtu no Dieva soda!” Tā viņa uzturēja Dieva altāra uguni. Monzena sacīja kristiešiem, ka par maz ir vienkārši iemācīties dzīvot kā izglābtiem ticīgiem, bet, lai ieietu Debesu valstībā, katram vajag atdzimt jaunai dzīvei. Saskaņā ar šo mācību viņa novērsa uzsvaru no prāta zināšanām un pierādīja visiem, ka katrs personīgi atbildēs Dieva priekšā par savu iekšējo garīgo dzīvi. Tādā veidā sirdīm tika uzrādīts grēks, un atdzimšanas liesmas izplatījās visur, kur parādījās šī Dieva kalpone.

    1940.gados Labo vēsti no kāda rietumu misionāra mutes sadzirdēja arī mana māte. Toreiz viņai bija 20 gadi. Protams, viņa daudz ko nesaprata, bet tas, ko viņa dzirdēja, atstāja uz viņu lielu iespaidu. Vairāk par visu viņai patika dziedāt un klausīties Bībeles stāstus no evaņģēlistiem, kuri ceļoja par ciemiem mazās grupās. Drīz viņa sāka apmeklēt draudzi un atdeva savu dzīvi Jēzum Kristum.

    1949.gadā Ķīna kļuva par komunistisku valsti. Drīzumā visus misionārus izdzina no Ķīnas, baznīcas aizvēra, bet tūkstoši ķīniešu mācītāju tika iemesti aiz restēm. Daudzi no viņiem samaksāja ar savu dzīvību. Mana māmiņa redzēja misionāru procesiju, kurus dzina ārā no Naņjanas apriņķa. Tas notika 1950–tajos. Viņa neaizmirst to asaras– konvoja vadībā viņi pameta Ķīnu. Viņu kalpošana pēkšņi aprāvās.

    1950.gadā tikai Venčdžou (Čžeczjanas provincē) četrdesmit deviņi mācītāji tika nosūtīti uz cietuma– darba nometnēm netālu no Padomju robežas. Daudziem piesprieda divdesmit gadu ieslodzījumu par to, ka viņi pārkāpa likumu, sludinot Evaņģēliju. No tiem 49 mācītājiem atgriezās tikai viens– pārējie nomira aiz restēm.
    Manā dzimtenē Naņjanas apgabalā ticīgos par atteikšanos noliegt Kristu piesita pie baznīcu sienas kā krustā. Citi tika nogalināti, kad viņus piesietus pie abrām un zirgiem vilka pa zemi.

    Vienu mācītāju sasēja pie rokām un pakāra ar virvi. Varas bija satracinātas par to, ka viņš neatsacījās no savas ticības. Viņi pacēla to augstu gaisā ar paštaisītu krānu. Simtiem viltus liecinieku priekšā, kuri bija pulcējušies, lai mācītāju apvainotu „kontrrevolucionārā” darbībā, vajātāji pēdējo reizi pieprasīja no viņa atteikties no Kristus. Viņš izsaucās: „Nē! Es nekad neatteikšos no Kunga, kurš izglābis mani!” Tad atlaida virvi un viņš nokrita zemē. Ieraudzījuši, ka viņš vēl ir dzīvs, mocītāji vēlreiz pacēla viņu augšā un atkal atlaida virvi. Jā, šo mācītāju nogalināja, bet viņš tagad ir debesīs ar balvu kā uzticams kareivis, kas ir izcietis līdz galam. Dzīve toreiz bija grūta ne tikai kristiešiem. Mao toreiz sāka „Lielo lēcienu” – sociālo eksperimentu, kas beidzās ar briesmīgu vispārēju badu. Tas patiešām bija liels lēciens, bet tikai ne uz priekšu, bet arī atpakaļ. Vienā Henaņā toreiz nomira 8 miljoni cilvēku.

    Šajos grūtajos laikos mazā jaunā baznīca manā dzimtajā Naņjanā izira. Ticīgie šeit bija kā avis bez gana. Kristiešu draudzi pameta arī mana māte. Nākamajās desmitgadēs, nebūdama ne kristīgajā sadraudzībā, ne Dieva Vārdā, viņa aizmirsa gandrīz visu, ko uzzināja jaunībā. Viņas jūtas pret Dievu atdzisa...

    *************************************

    2001.gada 1.septembrī– tieši simts gadu pēc Marijas Monzenas pirmās ierašanās Ķīnā misijas darbā– vairāk kā trīs simti norvēģu kristiešu sapulcējās Bergenas kapsētā īpašai lūgšanu sapulcei un svētīšanas rituālam. Par dažādu draudžu un atsevišķu kristiešu līdzekļiem bija uzcelta jauna, skaista kapu plāksne Marijas Monzenas piemiņai.

    Uz akmens bija Marijas Monzenas portrets ar ķīniešu valodā rakstīto vārdu un šādu tekstu:

    Marija Monzena
    1878.–1962.g.
    Misionāre Ķīnā 1901–1932

    Kad es izstāstīju ticīgajiem Ķīnā par to, ka Marijas Monzenas kapu plāksne ir atjaunota, viņus pārņēma atvieglojuma un pateicības jūtas.
    Mums visiem vajag godāt Dieva kalpus, kurus Viņš izmanto, lai celtu Savu valstību. Viņi ir cienīgi saņemt cieņu un godu.

    Manas karstākās vēlēšanās piepildījums

    „Uzklausait mani, jūras salas, un ņemiet vērā, tālās tautas! Tas Kungs aicināja mani jau no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja” (Jesajas 49:1).

    Dievs mani aicināja sekot Viņam jau no jaunības. Man tad bija 16 gadi. Bija 1974.gads, un Ķīnā visur turpināja plosīties kultūras revolūcija.

    Tajā laikā mans tēvs stipri slimoja. Viņš cieta no bronhiālās astmas, kura attīstījās līdz plaušu vēzim. Tad vēzis izplatījās uz kuņģi. Ārsti viņam pateica, ka viņu nevar izārstēt un viņš drīz nomirs. Māti arī brīdināja: „Cerību uz jūsu vīra izveseļošanos nav. Atgriezieties mājās un sagatavojieties viņa nāvei.”

    Tēvs visu laiku gulēja gultā un tik tikko elpoja. Viņš bija visai māņticīgs un domāja, ka viņa slimības iemesls bija viņa uzvedība, kura sarūgtinājusi garus. Tāpēc viņš ļauno garu izdzīšanai ar kaimiņu palīdzību palūdza atnākt vietējo daoistu priesteri. Slimība bija izsmēlusi visus mūsu spēkus un līdzekļus. Uz skolu es aizgāju vēlu, deviņu gadu vecumā, jo mēs bijām nabadzīgi, un jau sešpadsmit gados mana tēva smagās slimības dēļ man nācās to pamest. Lai izdzīvotu, maniem brāļiem un māsām un man pašam nācās iztikt no kaimiņu un draugu žēlastības dāvanām. Kādreiz mans tēvs kalpoja kā kapteinis Nacionālajā atbrīvošanas armijā. Līdz 1949.gadam viņš cīnījās ar komunistiem, tāpēc kultūras revolūcijas laikā ciemata iedzīvotāji sāka viņu vajāt. No viņa rokas krita daudzi, un arī viņš pats gandrīz neizbēga no nāves. Viņam bija 12 ložu ievainojumi kājā. Kad es piedzimu, mans tēvs nosauca mani par „Čžeņ Iņ,” kas tulkojumā nozīmē „Garnizona varonis.”

    Daudziem mans tēvs likās drūma personība un uzdzina bailes. Kaimiņi vairījās no mana tēva viņa straujā rakstura dēļ. Kultūras revolūcijas laikā hunveibini apvainoja viņu kontrrevolucionārā darbībā, un viņam nācās panest daudz pazemojošu nopratināšanu un piekaušanu. Būdams drosmīgs cilvēks, viņš neatzinās „noziegumos” un neatbildēja uz jautājumiem, piemēram, cik cilvēkus viņš ir personīgi nogalinājis. Viņš iespītējās, nebaidoties no piekaušanas un pat no nāves, un neteica to, ko gribēja dzirdēt hunveibini.
    Manam tēvam bija it kā divas sejas. Cilvēku vidē viņu pazina kā visai cietsirdīgu un sliktu. Kopumā tāds viņš arī bija. Viņš iemācīja bērniem divas galvenās mācības: pirmkārt, mums ir jābūt cietsirdīgiem un nelokāmiem pret tuvākajiem, un, otrkārt, mums ir centīgi jāstrādā jebkuros apstākļos. Bet es atceros, kā viņš mums atklāja savu otru pusi. Kā mīlošs tēvs viņš vienmēr centās pasargāt savu sievu un bērnus no ārējiem draudiem. Kopumā man ar tēvu izveidojās ļoti labas attiecības.

    Protams, mēs cerējām, ka tēvs atlabs, bet viņa veselības stāvoklis pastāvīgi pasliktinājās. Mana māte, satriekta par tuvo apgādnieka zaudējumu, izjuta uz sevis milzīgu spiedienu. Viņa pat iedomāties nevarēja, kas var notikt ar mums pēc tēva nāves. Mūsu stāvoklis izskatījās tik bezcerīgs, ka viņai nāca domas par pašnāvību.

    Reiz manai mātei naktī nenāca miegs.

    Pēkšņi visai skaidri viņa sadzirdēja balsi, kas bija līdzcietības pilna: „Jēzus tevi mīl.” Viņa nostājās uz ceļiem un ar asarām acīs nožēloja savus grēkus un atkal veltīja sevi Kungam Jēzum Kristum. Tā līdzīgi pazudušajam dēlam mana māte atgriezās dzimtajās mājās, pie Dieva.

    Viņa nekavējoties sapulcināja visu ģimeni, lai lūgtu Jēzu. Viņa mums teica: „Jēzus ir vienīgā cerība mūsu tēvam.” Izdzirdējuši par notikušo, mēs visi atdevām savas sirdis Dievam. Tad mēs visi uzlikām rokas uz tēva un visu nakti līdz rītam atkārtojām vienkāršu lūgšanu: „Jēzu, dziedini mūsu tēvu! Jēzu, dziedini mūsu tēvu!”
    Kad pienāca rīts, tēvs paziņoja, ka viņam palicis daudz labāk! Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā viņš ar baudu paēda. Bet vēl pēc nedēļas viņš pilnībā atlaba– vēzis pazuda bez pēdām! Lūk, kādu brīnumu ar viņu darīja Dievs!

    Mums tā bija atdzimšana, un mūsu ģimenes liktenis pilnīgi izmainījās. Tas bija neaizmirstams, svētīgs laiks. Un šodien, pēc trīsdesmit gadiem no tā laika, kad Jēzus izdziedināja manu tēvu, visi pieci viņa bērni vēl aizvien seko Kungam.

    Mani vecāki tad bija tik pateicīgi Kungam par to, ko Viņš mums izdarīja, ka viņiem gribējās padalīties ar labo ziņu ar visiem. Tajā laikā bija aizliegtas jebkuras satikšanās un sabiedriskas sapulces, un tēvs ar māti izdomāja sekojošo plānu. Viņi izsūtīja mūs pie radiniekiem un draugiem ar uzaicinājumu.

    Uzaicinātie atnāca pie mums, nezinot, kas mūs pamudinājis viņus aicināt. Daudzi domāja, ka nomiris mūsu tēvs, un ieradās sēru drēbēs! Cik viņi bija pārsteigti, ieraudzīdami mūsu tēvu, sveicinot viņus pie mūsu nama sliekšņa un pilnīgi veselu! Kad pie mūsu mājas sapulcējās visi radinieki un draugi, tēvs ar māti aicināja viņus iekšā. Viņi aizslēdza durvis, aizsedza logus un izstāstīja, kā mūsu tēvs pilnībā tika dziedināts pēc lūgšanas Jēzum Kristum. Un tad visi mūsu radinieki un draugi, nometušies ceļos, ar prieku pieņēma Jēzu kā Kungu un Dievu. Tas bija saviļņojošs un saspringts laiks. Es ne vien noticēju Jēzum, bet kļuvu par cilvēku, kas no sirds vēlējās kalpot Dievam.

    Mana neizglītotā māte kļuva mūsu ciemā par pirmo sludinātāju. Viņa vadīja nelielu draudzi mūsu mājā. Viņa daudz neatcerējās no Dieva Vārda, bet aicināja mūs visus vienmēr lūkoties uz Jēzu. Pēc Savas lielās žēlastības Jēzus palīdzēja mums, kad mēs saucām uz Viņu. Atceroties iepriekšējās dienas, es apbrīnoju, kā Dievs izmantoja manu māti, neraugoties uz viņas analfabētismu un neziņu. Ar sirdi viņa tiecās tikai uz Jēzu. Daži no tagadējiem lielo mājas draudžu galvām Ķīnā atgriežas pie Kristus tieši caur manas mātes kalpošanu. Tad es vēl daudz nezināju par Jēzu, kaut redzēju, kādā veidā Viņš izdziedināja manu tēvu un izglāba manus radiniekus no pazušanas. Bez mazākām šaubām es savu cerību liku uz Dievu, kurš izdziedināja manu tēvu un izglāba mūsu dzimtu. Es biežu lūdzu mātei pastāstīt pa Jēzu. Viņa atbildēja tā: „Jēzus ir Dieva Dēls, kurš nomira pie krusta mūsu vietā, uzņemoties uz Sevis mūsu grēkus un vājības. Viņš Savu mācību ir ierakstījis Bībelē.”

    Es pajautāju, vai viņai nav palikušas kādas grāmatas ar mācību par Jēzu, lai es pats to varētu izlasīt. Viņa atbildēja: „Nē. Visas grāmatas ir pazudušas. Nekas nav palicis.”

    Tas bija kultūras revolūcijas laiks, un atrast Bībeli vienkārši nebija iespējams. No tā laika man gribējās, lai man būtu sava Bībele. Es izjautāju visus, kurus vien varēju, kam līdzinās Bībele, bet neviens to nezināja. Vienam brālim bija izdevies redzēt ar roku rakstītas atsevišķas Rakstu daļas un tekstus no dziesmu grāmatas, bet visu Bībeli nebija redzējis ne reizi. Daži no vecākajiem ticīgajiem atcerējās, ka daudzus gadus atpakaļ viņi bija redzējuši Bībeli. Dieva Vārda Ķīnas zemē trūka.

    Manī bija tāda tieksme pēc Dieva Vārda, ka, redzot manu izmisumu, mana māte atcerējās vienu vecaju no kaimiņu ciemata. Līdz kultūras revolūcijai viņš bija bijis mācītājs.
    Lai nokļūtu līdz viņa mājai, mums ar māti nācās noiet krietnu ceļu kājām. Atraduši šo cilvēku, mēs viņam teicām, ka gribētu apskatīt Bībeli.

    „Tev ir Bībele?”– mēs viņam jautājām.
    Šis vecajs ļoti izbijās, kaut gan par ticību bija pavadījis cietumā gandrīz 20 gadus. Apskatījis manas skrandas, plikās kājas, viņš saprata, ka viņam ir darīšana ar nabadzīgu jaunekli. Viņš pažēloja mani, bet parādīt savu Bībeli tā arī neuzdrīkstējās. Tanī laikā Ķīnā bija ļoti maz Bībeļu, un es nevaru vainot šo vecaju. Toreiz bija aizliegts lasīt jebko, izņemot Mao runu citātus. Ja kādu cilvēku pieķertu lasām Bībeli, tad to iemestu ugunī, bet īpašniekam ar visu viņa ģimeni sarīkotu ciemata centrā priekšzīmīgu pēršanu.

    Bet lūk, ko man teica vecais mācītājs: „Bībele– tā ir Debesu grāmata. Ja gribi savu Bībeli, lūdz Debesu Tēvu. Tikai Viņš var tev iedod Debesu Grāmatu. Dievs ir uzticams un vienmēr atbild tam, kas Viņu meklē no visas sirds.”
    Es rīkojos tā, kā man ieteica vecais mācītājs.
    Atgriezies mājās, es ienesu istabā akmeni un katru vakaru pirms gulētiešanas uz tā lūdzu Dievu, stāvot uz ceļiem. Bet lūgšana bija man visparastākā: „Kungs, lūdzu, dod man Bībeli. Āmen.” Es nemācēju citādāk lūgt un turpināju tā lūgt vairāk nekā mēnesi.
    Tomēr viss palika pa vecam. Bībeles tā arī nebija. Tad es atkal devos pie tā mācītāja, šoreiz viens, un teicu viņam: „Es lūdzu Dievu, kā tu man ieteici, bet tā arī nesaņēmu Debesu Grāmatu, kuru man tik ļoti gribas lasīt. Lūdzu, parādi man savu Bībeli. Es vienkārši paskatīšos uz to! Es pat to neaiztikšu, Tu pats to turi, bet es skatīšos. Bet, ja es pārrakstīšu dažus vārdus no tās, tad vienkārši būšu laimīgs un došos mājās.”

    Vecais mācītājs, redzot, kādā mokošā stāvoklī bija man dvēsele, atkal man sacīja: „Ja tu tiešām vēlies būt Bībeles īpašnieks, tad nevis vienkārši lūdz uz ceļiem Dievu, bet turi gavēni un raudi. Jo vairāk tava acs raidīs asaru Dieva priekšā, jo ātrāk tu saņemsi Bībeli.”

    Es gāju mājās un no tās dienas sāku gavēt. Es neēdu līdz pašam vakaram un tikai pirms miega apēdu vienu tvaicētu rīsu bumbiņu. Es raudāju sava Debesu Tēva priekšā kā izbadējies mazs bērns, vēloties baudīt un pieēsties Viņa Vārdu. Nākamās simts dienas, kamēr pietika spēka, es pavadīju lūgšanās par Bībeli. Tēvs un māte bija pārliecināti, ka esmu sajucis prātā.

    Atskatoties tajā tālajā pagātnē, es būtu teicis, ka šī pieredze visumā bija vislielākais pārbaudījums, kuru man jebkad nācās pārdzīvot.
    Un tā, reiz, pēc vairāku mēnešu lūgšanām Dieva priekšā ap četriem no rīta, kad es stāvēju uz ceļiem pie gultas, man pēkšņi bija vīzija no Dieva.
    Es redzēju, ka rāpjos pa stāvu nogāzi, savā priekšā stumjot smagus ratus. Es devos uz ciemu, kur cerēju palūgt barību no radiniekiem. Man bija neizturami smagi, jo es badojos un novārgu no garā gavēņa. Vecie rati mani vilka atpakaļ, un tie varēja apgāzties pār mani.

    Un tad es ieraudzīju trīs cilvēkus, kuri kāpa lejā no pakalna man pretī. Laipns vecajs ar garu bārdu vadīja ratus ar svaigi izceptu maizi. Divi citi turējās pie ratiem no sāniem. Ieraudzījuši mani, viņi apstājās. Vecajs apžēlojās par mani un jautāja: „Tu gribi ēst?” Es viņam atbildēju: „Jā, bet man nav nekā ēdama. Es eju sadabūt ēdamo ģimenei.”
    Manī bija sarūgtinājums par to, ka mums nākas ubagot. Kad mūsu tēvs saslima, mēs pārdevām visu vērtīgo, lai nopirktu zāles. Ko ēst nebija, un daudzus gadus mums nācās dzīvot no kaimiņu un draugu dāvanām. Kad laipnais vecajs piedāvāja man ēst, es sāku raudāt. Līdz šim neviens un nekad neizrādīja pret mani tādu patiesu mīlestību un līdzjūtību.

    Vecajs izvilka no ratiem paciņu sarkanā krāsā un pavēlēja diviem saviem kalpiem to nodot man. Turklāt viņš teica: „Tas tev jānoēd nekavējoties.”

    Attinis paciņu, es tur ieraudzīju svaigu bulciņu. Es to pieliku pie mutes, un tā tūdaļ pārvērtās par Bībeli! Un tad es ieraudzīju sevi uz ceļiem ar savu Bībeli rokās. Es vērsos pie Dieva ar pateicību: „Kungs! Tavs Vārds ir slavas un godināšanas cienīgs! Tu neesi atmetis manu lūgšanu. Tu dāvāji man šo Bībeli. Es gribu kalpot tev visu savu dzīvi.”

    Tad es pamodos un apgriezu otrādi visu, kas bija istabā, lai atrastu Bībeli. Visi mani radinieki vēl gulēja. Redzējums man bija tik reāls, bet, kad man nāca saprašana, ka tas bija tikai sapnis, mani pārņēma neaprakstāmas skumjas un es sāku skaļi raudāt. Mani vecāki atskrēja pie manis uzzināt, kas noticis. Viņi nodomāja, ka pēc garajiem gavēņiem un lūgšanām esmu sajucis prātā. Es izstāstīju viņiem par savu vīziju, bet, jo vairāk es viņiem stāstīju, jo vairāk viņi pārliecinājās, ka esmu sajucis prātā.

    Māte man sacīja: „Ārā ir nakts, līdz rītausmai vēl tālu, pie mums neviens nav nācis. Durvis ir aizbultētas.”
    Tēvam nācās saturēt mani ar spēku. Ar asarām acīs viņš lūdzās: „Dārgais Kungs, apžēlojies par manu dēlu. Lūdzu, neļauj viņam pazaudēt prātu. Labāk lai es atkal saslimstu, kaut tikai viņš paliktu pie pilna prāta. Lūdzu, uzdāvini manam dēlam Bībeli!” Māte un tēvs nostājās uz ceļiem un, sadevušies rokās, pielūdza Dievu.
    Pēkšņi atskanēja vāji klauvējieni pie durvīm. Ļoti maiga balss sauca mani vārdā. Ar nepacietību es metos pie durvīm. „Jūs atnesāt man maizi?” Maiga balss atbildēja: „Jā, mums ir paciņa ar Maizi tev.”
    Tad es atpazinu to balsi, kuru dzirdēju vīzijā.

    Es atvēru durvis– manā priekšā stāvēja divi tā labā vecaja kalpi no vīzijas. Vienam rokās bija sarkana paciņa. Mana sirds bija gatava izlēkt no krūtīm, kad es attinu paciņu un paņēmu rokās savu Bībeli!
    Tad tie divi pagaisa tumsā.

    Es piespiedu pie sirds Bībeli un turpat pie durvīm nokritu uz ceļiem. Atkal un atkal es pateicos Dievam! Es solīju Jēzum, ka no šīs minūtes es sākšu baudīt Viņa Vārdu kā izbadējies bērns.

    Vēlāk es uzzināju šo cilvēku vārdus. Viens no tiem bija brālis Vans, otrs brālis Suņs. Šie cilvēki atnāca pie manis no tāla ciemata un izstāstīja par vienu evaņģēlistu, kuru es nepazinu. Kultūras revolūcijas laikā viņš stipri cieta, tika nomocīts gandrīz līdz nāvei.

    Aptuveni pirms trim mēnešiem, pirms es saņēmu savu Bībeli, šis evaņģēlists saņēma vīziju no Dieva. Dievs parādīja viņam jaunekli, kuram viņam bija jānodod sava Bībele no slēptuves. Vīzijā viņam tika parādīts mūsu ciems un māja.
    Līdzīgi daudziem tā laika kristiešiem šis vecais vīrs bija noslēpis savu Bībeli burkā un ieracis dziļi zemē cerībā, ka atnāks diena, kad viņš varēs atkal to izrakt un lasīt.
    Tikai pēc dažiem mēnešiem šis brālis izpildīja Dieva pavēli. Viņš palūdza divus ticības brāļus nodot man paciņu ar Bībeli. Šie divi visu nakti gāja līdz mūsu mājai.

    No tā laika es lūdzu Jēzu, bezgalīgi Viņam uzticoties. Vārdi Bībelē bija Viņa Vārdi, es biju par to pilnīgi pārliecināts. Tie runāja uz mani. Es neizlaidu Bībeli no rokām. Pat miegā Debesu Grāmata bija kopā ar mani. Es iesūcu bībeliskās patiesības sevī kā izkaltusi zeme ūdeni.

    Tāda bija man pirmā dāvana no Dieva, kuru saņēmu kā atbildi uz manu lūgšanu. <<<

    Produkta informācija

    Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
    Valodas: Latviešu
    Vākojums: mīkstie vāki
    Lappuses: 288
    Publikācijas datums: 2017
    ISBN: 9789934515309
    Kategorijas

    Latviešu
    Grāmatnīca / Grāmatas
    Tēmas / Biogrāfijas, liecības
    Tēmas / Kristietības vēsture / Vajāšanas
    Lasītava
    Tēmas / Antikristīga ideoloģijas / Komunisms, fašisms
    Komentāri uz Manna.lv

    Atstājiet Jūsu komentāru!
    Permalink

    http://www.manna.lv/item/9789934515309.html
    Mana Manna.lv | Rakstiet mums | Notikumi | Pievienot notikumu | Raksti | Palidzība | Lapas karte

     



    © KIC Tava Izvēle 2008-2018
    KIC Tava Izvēle Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
    Tālr.: 67217712, 26522675, Fakss: 67217712, e-pasts: infomanna.lv
    Izstrāde un atbalsts: Amizante