KIC Tava Izvēle
Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675
e-pasts: infomanna.lv
18.05.22 13:32
Meklēšana

Ceļš uz augšu

Bilde
[ palielināt ]
Manna.lv cena: 4,60 EUR

Veikals: tiek izsūtīta 1-3 darba dienu laikā
Bibliotēka: ir bibliotēkā

 
Pircēji, kas pērk šo preci, izvēlējās arī

  • Kā pielūgt Jēzu Kristu
  • Tie, kas tevi atstāj
  • Cilvēku spitālība un to šķīstīšanas likums
  • Laulības Derība
  • Kopējā ceļā. Padomi laulības dzīvei.
  • Beliāls. Leviatāns. Ārlaulības lāsts.

  • Apraksts un viedokļi

    Autors šajā grāmatā stāsta par to, kā izmantot piemirstus sevis attīstīšanas un pilnveidošanas pamatprincipus, pievēršot uzmanību cilvēka gribas un rakstura veidošanai kolektīvā vidē, kur cilvēki būtiski ietekmē cits citu. Autors runā gan par dažādu atkarību ietekmi un atkarību, gan — garīgiem izaicinājumiem, kurus mums liek priekšā apkārtējie cilvēki.

    Grāmatas oriģināls izdots 1934.g. („Rakstu Avots”)
    Fragmenti

    SEVIS AUDZINĀŠANAS GALA MĒRĶIS
    b. SIRDSAPZIŅAS CILVĒKI
    Lai izaugtu par labu, īstu cilvēku, vajag zināt dzīves mērķi. Vajag zināt, kas nosaka cilvēka iekšējo vērtību, rakstura cēlumu, zināt, katrā gadījumā orientēties, – ko darīt, ko ne, kas ir labs un kas ir slikts? Cilvēka iekšējo vērtību, kā arī viņa atsevišķo darbu ētisko pakāpi nosaka nevis kas ārējs, proti, cik viens vai otrs darbs nes labumu citiem – viens darbs atnes labumu vienam, bet kāds cits otram, – bet vienīgi: ar kādām domām un motīviem mēs šo vai kādu citu darbu darām. Jautājums ir par mūsu labo gribu: vai mēs šinī gadījumā esam vadījušies vienīgi no vēlēšanās labu darīt, labu darīt paša labā dēļ, neņemot vērā nekādus citus blakus aprēķinus? Tomēr nepietiek tikai zināt šo lietu mērogu. Zināt mēs varam daudz ko. Zināšanas – viena vai otra – arī neceļ mūsu dzīves vērtību. Bet kas tad? Ir kāds vācu domātājs – Fište (1762.–1814.g.). 1800.g. iznāca viņa grāmata: „Cilvēka uzdevums.” Šinī grāmatā viņš saka: „Šajā pasaulē tu esi ieradies nevis, lai to zinātu, nomērotu, kļūtu bagātāks dažādās labās atziņās, bet, lai vadītos no šīm vislabākajām atziņām, lai pārvērstu tās darbos; tavas dzīves vērtību nosaka nevis tavas pasīvās zināšanas, bet tava aktīvā dzīve, tavi darbi, cik tālu tu tajos vadies no šīm visaugstākajām atziņām. Mums ir jāpievērš visa mūsu uzmanība nevis uz to, lai mēs kļūtu bagātāki dažādās atziņās un gudrībā, bet uz sevi, savu dzīvi un darbiem – cik mēs savā dzīvē realizējam šīs augstākās atziņas. Pēc šī kritērija cilvēks var būt ļoti gudrs un tomēr bezvērtīgs.” Tādas bija viņa domas.

    Bet ko mums darīt? Pamatā mēs to zinām. Mums krūtīs ir ielikta kāda balss. Tā ir sirdsapziņa. Tas ir sirdsapziņas likums. Tikai vajag uzmanīgi viņā klausīties. Šo sirdsapziņas balsi ir augstu vērtējuši visi lielie domātāji. Kants teica, ka nekas viņā nerada tādu godbijību kā zvaigžņotās debesis pār mums un sirdsapziņas likums mūsos. Šī balss katrā solī ir nomodā par mums. Tā nekad nesnauž. Tā atgādina par sevi – dari tā, sargies no tā. Fište saka: „Viņa, šī manas sirdsapziņas balss, man noteikti paziņo, ko katrā atsevišķā gadījumā man vajag darīt, no kā sargāties. Viņa pavada manas domas, ja tikai uzmanīgi klausās, tā mani pavada visā manas dzīves ceļā... Ieklausīties šajā sirdsapziņas balsī, censties viņu katrā vietā godīgi pildīt, nebaidoties no nepatikšanām, sekām – vienalga, lai kādas tās būtu, nespriedelējot un nemēģinot izlocīties, – šis ir mūsu dzīves, cilvēka vienīgais uzdevums, šis ir mūsu dzīves vienīgais gala mērķis.” Tātad – lai atkrīt katras bailes, neziņa, vai tas man nenesīs nepatikšanas, lai pazūd katrs blakus aprēķins, kā būtu izdevīgāk man, bet lai vadāmies no sirdsapziņas balss, no šī iekšējā likuma, kontrolējot sevi un savus soļus ar Kanta likumu: „Katrā gadījumā rīkojies tā, lai tava izturēšanās, tava rīcība varētu būt par vispārēju likumu.”

    Dr Theol. A. Freijs saka: „Cilvēkam ir jāpāraug sevī viss dzīvnieciskais. Cilvēkam ir jātop īstenam cilvēkam. Tāds ir mūsu dienu sauciens ceļā uz pilnību.” Pazīstamais dabas pētnieks Darvins uzskatīja sirdsapziņu par to cilvēkam doto īpašību, kas viņu atšķir no dzīvnieka. Dzīvniekam nav sirdsapziņas, tikai instinkts, rīcības programma. Tā ir tikai cilvēkam, jo tikai viņš spēj nepareizi izdarīto nožēlot un apzināties padarīto ļauno darbu. Šajā atziņā ir daudz patiesības. Mēs nevaram noliegt, ka cilvēks, kas nenožēlo padarīto ļauno darbu un kas neapzinās savus pienākumus ne pret Dievu un cilvēkiem, ne pret ģimeni un valsti, ir noslīdējis dzīvnieka pakāpē. Šinīs laikos, kur dzīve no cilvēka pieprasa tikumisku stiprumu, sirdsapziņas apklusināšana nav tikai viņa atgriešanās dzīvnieka stāvoklī, bet arī ir noziegums... Tas izārda ģimenes un tautas dzīvi. Sirdsapziņas nomākšana ir noziegums pret Dievu, otru cilvēku, ģimeni un tautu. Tādēļ mūsu dzīvē ir tik daudz ļaunuma un posta, ka esam aizmirsuši vadīties no sirdsapziņas, ka neesam visur un vienmēr bijuši sirdsapziņas cilvēki. Ar sirdsapziņas notrulināšanos un vadīšanos no personīgajām iegribām un sīkmanīgiem mērķiem, kam ir tikai šīs dienas nozīme, iet plašumā noziedzība un netikumība. Tiek noārdīti laicīgās dzīves pamati. Pārdomāsim arī to, cik lielu lomu sirdsapziņas trūkums kā atsevišķos cilvēkos, tā pasaules tautās spēlē lomu pie saimnieciskās krīzes padziļināšanās. Cilvēki cieš tāpēc, ka tie neklausa savai sirdsbalsij. Tā teica jau slavenais grieķu filozofs Sokrāts. Diemžēl cilvēks šo patiesību vēl joprojām nav iemācījies. Nenožēlojot padarītās kļūdas, cilvēks grimst arvien dziļākā ļaunumā. Neapzinoties savus pienākumus, cilvēks noārda vērtību sistēmu, – viss kļūst nekulturāls, netikumīgs un piesārņots ar neticību. Tāda sabiedrība degradējas tik tālu, ka min kājām estētiskās, reliģiskās un zinātnes vērtības.

    Tātad, ja gribam būt īsti cilvēki, mums jākļūst par sirdsapziņas cilvēkiem. Luteram ir taisnība, kad viņš uzsver: cilvēks ir brīvs no daudz kā ārēja, bet viņš ir un viņam vajag būt savas sirdsapziņas gūsteknim. Te ir vietā ap. Pāvila vārdi: „Viss man ir atļauts, bet ne viss der.” Ja sirdsapziņa mūsos ir noteicēja, tad no daudz kā, kas citādi liksies jauks, patīkams u.t.t., mēs tomēr atteiksimies, ja sajutīsim: nē, kāda balss man to aizliedz, nē, es negribu, lai visi tā dara un tā izturas viens pret otru.

    Kļūt par īstiem, t.i., par skaidras sirdsapziņas cilvēkiem ir mūsu sevis audzināšanas galvenais mērķis. Tātad sevis un citu audzināšanā mums ir jāvadās no domas – palīdzēt bērniem, skolēniem un sev izaugt dzīvē tādiem, kas vadās no labās gribas, kas atzīst paklausīt sirdsapziņas balsij kā augstākajam likumam un labu dara vienīgi labā dēļ. Vai mēs tā parasti darām? Bieži vien, diemžēl, mēs nenostiprinām sevi, mēs nemēģinām vadīties no pienākuma apziņas un prieka par labo, bet gan no egoistiskiem blakus mērķiem, aprēķina, bailēm u.t.t. Mēs vispirms domājam, vai tas atvieglos manu dzīvi, vai tas man nesīs kādu labumu, vai nesagādās nepatikšanas, vai tam nebūs kādas ļaunas sekas mūsu dzīvē u.t.t.

    Tātad – kad mēs dzīvojam īstu dzīvi? Tad, ja mēs šo iekšējo sirdsapziņas likumu nostādām kā visas mūsu dzīves augstāko likumu – ietverot tajā mūsu jūtas, domas, gribu. Tas nozīmē ar to kontrolēt savu jūtu pasauli, ļaut sevī ņemt vietu tikai skaidrām, tīrām, nesavtīgām jūtām un lai mūsu jūtās nav nekā netīra un neskaidra. Lai tās ir skaidras kā pavasara ziedi. Lai mūsu iekšējā jūtu dzīve ir ziedoša ābele saulainā dienā. Lai tie ir skaidri ūdeņi. Atceros Baikāla ezeru ar tā dzidro ūdeni. Tur var redzēt cauri pilnīgi visu – katru akmentiņu. Lai tik dzidra ir arī mūsu jūtu dzīve. Ja sekosim savai sirdsapziņai, tad tāda viņa arī būs. Lai kontrolējam savas domas! Lai mūsu domas ir gaišas! Var ierunāties arī citādas domas – savtīgas, ļaunas, netīras. Bet mēs esam kungi pār tām. Ir jābūt kungam pār visu, kas ir mūsu rīcībā. M.Luters saka: Tu nekā nevari darīt, ja vārnu bars skrien pār tavu galvu, bet neļauj tām nolaisties uz tavas galvas vai ieperināties savas mājas dārza kokā. Tu nekā nevari darīt, ja tevī iešaujas kāda slikta doma, ierunājas kādas netīras jūtas, bet tu vari neļaut tām sevī ieperināties. Tava sirds ir jūtīga. Tā tūlīt pat paliek nemierīga. Klausi viņu. Nopurini to visu no sevis nost. Dzen projām slikto domu. Jo tu vairāk vairīsies no katras sliktās domas, jo mazāk tās tev uzmāksies, un beigās tu vairs nebūsi spējīgs nekā slikta domāt. Tāpēc kontrolēsim savu gribu. Lai tā ir laba! Tā var iet arī nepareizā virzienā. Mūsu miesa, iedzimtās dziņas, aprēķins u.t.t. to virza citā virzienā – un mēs gribam rīkoties impulsīvi – tā, kā mums nosaka konkrētā situācija un mūsu patika, kā pasaka gudrs aprēķins u.t.t. Tas viss ir dabīgi. Mēs esam cilvēki. Bet mums šis līmenis ir jāpāraug. Mums ir jāatsākas no tā, jo sirdsapziņa mūsu krūtīs mūs brīdina. Tāpēc virzīsim savu gribu uz labu, un ar laiku mēs vairs nespēsim gribēt ļaunu un sliktu. Un tas ir mūsu gala mērķis, t.i., nonākt pēc iespējas augstāk šajā ziņā, lai mēs vairs nevarētu sevī just ko netīru, tiekties pēc kā netīra, lai mūsu domas būtu skaidras, bezviltīgas, ka mēs vairs nevarētu ļaunu un sliktu pat gribēt. Tad cilvēks būtu pavisam skaists. Bet tādam kļūt ir cilvēka varā. Viņš var sevi pārvaldīt, viņš var šajā ziņā augt, nonākot arvien augstāk un augstāk. Un jo augstāk viņš būs pacēlies, jo vērtīgāks un laimīgāks viņš būs kļuvis. <<<

    3. SEVI APVALDĪT, IEROBEŽOT
    Mums ir jāizaug par stipras gribas cilvēkiem. Par tādiem, kas, zināmu mērķi sprauduši, no tā neatkāpjas, nenovēršas, bet iet un iet, solīti pa solītim pārvarēdami vienu šķērsli pēc otra, līdz beidzot sasniedz vai vismaz stipri tuvojas šim mērķim. Šai gribai vajag sevi apliecināt arī ikdienas dzīvē, savstarpējās attiecībās. Ir vajadzīga drosme tā darīt. Lai citi saka, ko sacīdami,– ja tev ir sava pārliecība, tad ej atklāti pa savu ceļu, noteikti un droši izsaki savu vārdu arī tur, kur, kā tu zini, citiem ir citāda pārliecība. Neaizliedz sevi, neslēpies, neesi aizmugures cilvēks. Ir vajadzīga griba darīt ko labu, nevis tikai domāt, gribēt, sapņot. Bet ir vēl viena cita lieta – ir vajadzīga stipra griba. Un būt stipras gribas cilvēkam ir daudz grūtāk. Bieži tie, kas ir izveidojušies ar vāju gribu, kas burtiski laužas uz āru, ir kā vāji bērni. Viņi, protams, spēj lauzties kādā virzienā, bet nespēj sevi savaldīt, apvaldīt, ierobežot. Viņi nespēj to darīt tajās jomās, kur viņos ierunājas iekšējas tieksmes, iegribas, dziņas, acumirkļa impulsi. Viņi nespēj noteikti un stingri pateikt: nē, es to nevaru darīt, es to nedarīšu. Viņi iekšēji ir atkarīgi no acumirkļa iegribām, no jūtu uzliesmojumiem u.t.t. Iekšēji, ja tā var teikt, viņi ir nebrīvi, viņi ir vergi. Viņi ir ātrie, nesavaldīgie, straujās dabas u.t.t. cilvēki, kas paši ir savas nelaimes cēloņi – tie bieži paši savu dzīvi izposta, izārda, samaitā. Viņi paši samaitā savas attiecības ar līdzcilvēkiem. Kas tur ir vainīgs? Viņu pārsteidzība. Viņiem nav draugu un draudzeņu. Kāpēc? Viņu asās mēles dēļ. Viņi nespēj apvaldīt savu mēli. Viņi visu, ko tiem uztic kāds cits, drīz izstāsta pārējiem. Kas ar tādu gribēs draudzēties? Dažs labi iesāk, bet nekā nepanāk, un tad citi no viņa novēršas. Kāpēc tā iznāk? Viņš sarunā otru nelaiž pie vārda, grib tikai pats runāt un otru nemaz neuzklausīt. Viņi ir visai nepatīkami cilvēki – varbūt arī sevī labi, bet tie netiek uz priekšu – tie nespēj ar godbijību uzklausīt otra domas, tie izsaka piezīmes, izsmej citus, vaibstās. Ja mēs cienām sevi un citus cilvēkus, tad mums jāspēj mierīgi uzklausīt arī otra domas un uzskatus, pat tad, ja viņš tos izteic visai neveikli. Atcerēsimies vienu – mēs esam tik dažādi un atšķirīgi. Lai arī cita cilvēka domas mums nepatīk, tās tomēr ir viņa domas, viņā izaugušas, viņam mīļas. Tātad mums ir jāmācās sevi apvaldīt. Mums jāmācās būt kungiem pār sevi, lai mēs neesam atkarīgi no citiem, no ārējās pasaules lietām un arī no savas iekšējas pasaules ietekmes, t.i., no savas spontānās izturēšanās važām.

    Bet lai kļūtu kungi pār sevi, stipri sevis pašpārvaldē un sevis savaldīšanā, ir jāiesāk ar mazumu. Neviens šajā ziņā nepiedzimst pilnīgs. Katram ir jāizaug lielam. Vislabāk būtu, ja mēs jau no mazotnes būtu vingrināti šajā ziņā. Bet ja neesam, mums pašiem tas jādara ar sevi. Un, domājot par nākotni, par nākošo paaudzi, mums jāatbild arī par saviem mazajiem. Ir trīs lietas, kurās mums ir jāvingrinās: ēdiena kontroles, atpūtas (resp. noguruma kontroles) un mēles pielietošanas ziņā. Ja šajās trīs lietās mēs kļūsim stipri, t.i., kungi pār sevi, stipri sevis paškontrolē, tad mēs arī lielākās lietas turēsim grožos. Lai varētu turēties pretī neatļautajam, ir jāspēj atsacīties no atļautā. Minēšu zīmīgu paražu pie dažām indiāņu ciltīm. Tur notiek jaunekļu pārbaudīšana. Viņus izsūta mežā ar noteikumu, ka viņiem tur ir jāpavada 14 dienas. Viņiem tiek doti ieroči, bet arī pavēle: „Arī vislielākā bada gadījumā jūs ar saviem ieročiem nedrīkstat nonāvēt nevienu meža zvēru vai putnu.” Šāda pārbaudījuma mērķis ir sagatavot jaunekļus dzīves cīņai, vingrinot viņus spēt izturēt, atteikties, apvaldīt sevi, jo dzīve nevienu nelutina; dzīvē var nākt dažādi gadījumi, vēl grūtāki un smagāki. Šī ir vingrināšanās sevis savaldīšanā, spējā atteikties. Tā arī mums vajadzētu pateikt un paskaidrot saviem mazuļiem, saprotams, kad viņi jau pietiekoši veci: „Bērni, ja arī jums ļoti gribas ēst, vēl mazliet pagaidiet, pierādiet, ka jūs varat sevi apvaldīt.” Vai arī, kad tie izsalkuši steidzas pie galda, tiem paskaidrot: „Bērni, ja arī jums ļoti gribas ēst, neēdiet ātri, nekodiet lielus gabalus, nerijiet, bet ēdiet tikpat lēni un mierīgi kā citās reizēs. Parādiet, ka jūs varat valdīt pār sevi.” Kaut mēs paši tā darītu un parādītu atbilstošu piemēru! Kaut vienmēr, arī vislielākajā izsalkumā, mēs ēstu lēni un apdomīgi. Reiz lasīju kādu grāmatu. Tas bija sen. Tajā bija teikts, ka kāds bagāts cilvēks meklēja uzticamus, labi audzinātus strādniekus. Un viņš pārbaudīja tos ar ēšanu. Viņš ieveda tos atsevišķā istabiņā. Tur bijis bagāti klāts galds. Atstājis katru vienu, lai tas ēd, viņš pats pa mazu lodziņu, ko neviens nav zinājis, vēroja katra ēšanu. Visi rijīgi esot metušies uz labi klāto galdu, tie steigā ēduši, jo bijuši ļoti izsalkuši. Tikai viens no visiem – viņš bijis plānās, nodilušās drēbēs un ļoti noguris, varējis redzēt, ka arī viņam bijis liels izsalkums, – klusi nosēdies pie galda un lēnām, apdomīgi ēdis, uzmanīgi rīkojies ar nazi un dakšiņu u.t.t. Saimnieks, to vērodams, nodomājis: šis vienīgais ir labi audzināts, tas spēj sevi apvaldīt, ir apdomīgs – to es pieņemšu, jo tāds viņš būs arī lielās lietās. Un viņš nebija maldījies. Tāds šis cilvēks bija visur. Kas pārvalda sevi sīkumos, tas valda arī lielās lietās. Cik jauki, ja bērns spēj saldumus, ābolu, šokolādi, ko tēvs viņam nopircis, uzdāvināt otram, kādam nabagam, aiznest to kaimiņu bērnam, iedot mazajam brālītim. Tas nav viegli, bet tam ir liela nozīme gribas audzināšanā un šīs sevis pārvaldīšanas spējas izkopšanā. Fjorsters saka, ka ēdamgalds un ēdamistaba var būt vislabākais gribas stiprināšanas un vingrināšanas sporta laukums. No šī viedokļa mēs gūstam citādu skatu uz gavēni jūdu ticībā. Dažs labs varētu teikt: kāda tam visam nozīme, ko tas var dot, tas viss ir kas ārējs u.t.t. Bet uz to mums ir jāatbild ar Matiasa Klaudija vārdiem: „Daudzi netur gavēņus, bet tāpēc jau viņi nav atmetami. Cilvēks viegli atmet to, ko viņš nespēj turēt... Būt normāliem – viņi saka – ir labāk nekā gavēt. Tam varētu būt zināma taisnība. Bet tā kā lielāka daļa vienmēr (citiem vārdiem: nekad) nav „normāli,” tad tomēr nav slikti vismaz reizēm pārbaudīt: kurš galu galā ir kungs mājā.” Tātad mēģināsim apvaldīt sevi pie ēšanas, sīkumos – ar nodomu, apzinīgi, – lai mācītos būt kungi pār sevi lielās lietās. Cilvēkam ir vajadzīga atpūta. Bet viņā viegli iesakņojas arī kūtrība, slinkums, viņš viegli sevi izlutina. Bet cilvēks var arī sevi rūdīt, audzināt, nostiprināt. Ja tev gribas mest darbu pie malas – pastrādā vēl brītiņu. Nekas taču ļauns nenotiks. Tu tikai mācīsies nedarīt pa prātam savai patikai. Tev liekas: tu vakarā esi noguris, gribas iet gulēt – pastrādā vēl 15 minūtes,– tieši tāpēc, ka tev to negribējās, un dari to ar prieku. Tev būs panākumi. Dažreiz negribas un negribas ķerties pie kāda darba – uzmācas kādas domas, nav patikas, sajūsmas. Cilvēks domā: atlikšu, gan citā reizē gribēsies u.t.t. Nē, ķeries taisni tagad klāt, piespiedies, dari, un tu redzēsi: sajūsma, patika, darba prieks nāks darba pašā vidū – un tu būsi sevi uzvarējis. Darbs būs padarīts, un bez tam vēl nāks liels ieguvums: tu nebūsi padevies sev, bet bijis kungs pār sevi. Nevajag padoties arī katrai slimībai – tev iesāpas galva, viena vai otra vieta. Nevaidi: 1) ar to nekas nav labots; 2) mēs paliekam par nastu citiem; 3) bieži mums ir visu mūžu jācīnās ar dažām hroniskām vainām. Daži ieteic pieradināt bērnus: 1) pie agras celšanās; 2) pie gulētiešanas noteiktā laikā; 3) neatstāt tos mājās pie katrām niecīgām galvas vai zobu sāpēm. Vārdu sakot, cilvēks nedrīkst būt atkarīgs, pārāk atkarīgs no sava ķermeņa labsajūtas. Viņam vajag būt kungam arī pār sevi un savu ķermeni.
    Bet nu nāk pats grūtākais. Vajag vingrināties arī mēles pārvaldīšanā. Vai ziniet, ko Jēkabs saka par mēli? „Ja kas vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt visu miesu” (Jēk. 3:2). Tātad – kas savaldīs mēli, tas savaldīs sevi katrā vietā. Tas būs stiprs, kungs pār sevi, jo savaldīt savu mēli ir visgrūtāk. Senajos laikos bija pitagoriešu ordenis, kuru nodibināja grieķu gudrais Pitagors (Atcerieties no ģeometrijas Pitagora teorēmu). Kas gribēja iestāties šajā ordenī, tam bija jāiztur smags pārbaudījums: trīs gadi jāklusē. Šajā ziņā arī mums derētu pavingrināties. Piem., lai bērns, kas ir dabūjis kādu jaunu ziņu, patur to kādu pusi dienas pie sevis un neizstāsta brālītim vai vecākiem, un tikai tad lai nāk ar šo ziņu. Caur to tas iemācīsies uzglabāt sev uzticētu noslēpumu. Lai mēs, ja saņemam kādu jaunu ziņu, to labāk paturam pie sevis – gan jau citi no citiem uzzinās, – un lai nesteidzamies tūlīt uz kaimiņu istabu vai māju, vai arī pie vīra vai sievas – ar to mēs vingrināsimies apspiest vēlēšanos visu mums izteikto izpļāpāt tālāk. Ja otrs ko pasaka, varbūt ko asāku, lai tūlīt neatbildam – tā mēs iemācīsimies būt apdomīgāki un dažs labs asāks vārds paliks neizteikts. Lai paturam sevī to, ko mums uztic kāds cits. Cik grūti tas mums nākas! Bet ja to neiemācāmies, kas tad mēs esam par cilvēkiem! – Piem., ja bērns atbildē skolotājam pasaka ko smieklīgu, lai otrs sevi apvalda un nesmejas, jo citādi tas ieaug viņa dabā un viņš kļūs citu apsmējējs. Un vai daudzi mēs tādi neesam? – Ja otrs par kādu izsaka asu, sliktu vārdu, tad paturi to sevī, jo citādi arī tu ar laiku kļūsi par šādu citu aprunātāju, pļāpu iznēsātāju u.t.t. Tu būsi kungs pār sevi, kad tu savas miesas, jūtu un kaislību uzliesmojumus vadīsi droši kā kučieris zirgus. Tev jābūt kuģa stūrmanim un nevis jāļauj viļņiem to nest, kur grib. Lai to iespētu, vingrinies vienmēr un neizlaid nevienu dienu. Iemācies valdīt vispirms pār mēli, nogurumu, nepatiku un ēstgribu – un vingrinies šajā ziņā, līdz tu valdīsi pār sevi arī lielās lietās. <<<

    Produkta informācija

    Autors(i): U. Skrodelis
    Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
    Valodas: Latviešu
    Vākojums: mīkstie vāki
    Lappuses: 100
    Sērija: Senatnes grāmata
    Publikācijas datums: 2015
    Size, cm (width, height): 9.99 x 9.99
    ISBN: 9789934515170
    Kategorijas

    Latviešu
    Grāmatnīca / Grāmatas
    BibliotēkaK / GrāmatasK+
    Komentāri uz Manna.lv

    Atstājiet Jūsu komentāru!
    Permalink

    http://www.manna.lv/item/9789934515170.html
    Mana Manna.lv | Rakstiet mums | Notikumi | Pievienot notikumu | Raksti | Palidzība | Lapas karte

     



    © KIC Tava Izvēle 2008-2022
    KIC Tava Izvēle Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
    Tālr.: 67217712, 26522675, Fakss: 67217712, e-pasts: infomanna.lv
    Izstrāde un atbalsts: Amizante