KIC Tava Izvēle
Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675
e-pasts: infomanna.lv
26.09.17 19:21
Meklēšana

Atmiņas par Dieva kalpu Samuēlu Celleru

Bilde
[ palielināt ]
Manna.lv cena: 5,88 EUR

Veikals: tiek izsūtīta 1-3 darba dienu laikā
Bibliotēka: ir bibliotēkā

 
Vēl bildes


[ 1 ]

[ 2 ]

[ 3 ]

[ 4 ]

[ 5 ]
Nakošā lapa

Apraksts un viedokļi

Krustmātes Sofijas istabiņa vēl arvien ir īsta maza svētnīca. Bet kas tad bija krustmāte Sofija? – Tā bija Samuēla Cellera 17 gadus vecākā māsa, kura no 1863. līdz 1899.gadam bija Mennedorfas dziednīcas uzticīgā namamāte. Viņa nebija saule– saule ir Kungs Jēzus–, bet viņa bija silts, gaišs saules stariņš, kas līdz sirds dziļumiem sniedza iepriecu. Viņa bija priestera dvēsele, īsta izraēliete, bez viltus.

Krustmātes Sofijas istabiņa jau toreiz, viņas dzīves laikā, bija maza svētnīca. Tur varēja nomanīt labu, veselīgu, skaidru atmosfēru, lūgšanu atmosfēru, miera gaisu. Pie krustmātes Sofijas labprāt ienāca katrs, kam bija kādas bēdas sirdī, kas ilgojās saņemt iekšēju siltumu, kam vajadzēja aizstāvi, kas bija izsalcis, kas meklēja patiesību, kas gribēja ko uzzināt par labākiem laikiem savā dzīvē, kas sirga ar ilgām pēc dzimtenes. Ak, šī istabiņa bija zelta vērta!

Tur pirms Dieva Vārda apceres šaurā sadraudzībā tika izlūgtas svētības Vārda sludināšanai. Tur Samuēls Cellers ieaicināja savus draugus uz tasīti melnas kafijas pēc pusdienām; tur viņš atpūzdamies dažas minūtes no smagā darba pēcpusdienās iedzēra kādu tasīti tējas. Tur draugi, kas bija nākuši no tālienes, arvien atrada atvērtu sirdi, un tur ik vakarus mazs ļaužu pulciņš locīja savus ceļus pēdējā kopīgā lūgšanā ar manu tēvu, kura jo bieži noslēdzās ar vārdiem: “Pasargi ģimeni un mūsu sirdis no visa ļaunā.”

Pēc krustmātes Sofijas nāves pie sienas tika uzkārta viņas ģīmetne un ap to apkārt tika sakarinātas astoņas jau mūžībā aizgājušo brāļu un māsu ģīmetnes. Virs tām tika piestiprināta plāksnīte:
“Vai mēs atkal satiksimies tur, kur valda Mūžīgais?” un zem tās pasniegta atbilde:
“Jā, noteikti satiksimies Tur, godības pilnajā zemē.”
Pēc krustmātes Sofijas nāves tāpat kā iepriekš viņas istabiņa kalpoja svētīgiem sadraudzības brīžiem visdažādākos gadījumos. Tagad tur atrodas piekarināta arī mana tēva ģīmetne, kurš ir pēdējais no lielās ģimetnes pulka. Bērni nu ir piepulcināti saviem tēviem.

Šajā pašā istabiņā kādus divus gadus pirms Samuēla aiziešanas Tēvmājās viņš ar dažiem draugiem pie melnas kafijas tases sēžot sarunājās par cilvēku dzīvēm.

“Neesmu liels draugs biogrāfiju pazīšanā kā dažs cits,” teica Cellers. “Kaut arī es nenoliegšu, ka no tām var iegūt daudz svētību, ticības stiprinājumu no vieniem un nokauninājumu no otriem, bet divas lietas mani arvien no tā ir atturējušas. Pirmkārt, ir tik maz prātīgu lasītāju. Ja viņi kādā dzīves aprakstā atrod kādu mazu līdzību ar savu pašu pieredzi, viņi nezina neko labāku kā visu pārējo, ko izlasa, attiecināt uz sevi. Viņi cenšas savu dzīvi izveidot par lasītās dzīves kopiju. Cik žēl, ka arvien rodas tieksme ko atdarināt un neļaut sevi vadīt no Tā Kunga! Nu jā, tur jau galu galā vainīga nav šī biogrāfija, bet gan pats lasītājs.

Bet man ir vēl citi iebildumi pret mūslaiku biogrāfijām. Tās jo bieži ir rakstītas partejiskā garā: dēls raksta par savu tēvu, draugs par savu sirdsdraugu. Tie bieži ir ļaudis ar pārāk gaišām brillēm: viņi redz visu no sava viedokļa, un tā pilnīgs lietu attēlojums iztrūkst. Bībele to dara citādi. Neviens parasts cilvēks nespēj sarakstīt biogrāfiju tik patiesīgi, tik nepušķoti, tik pareizi atšķirot gaismu no tumsas. Padomājiet tikai par Dāvida dzīves stāstu!”
Cellera domām nevarēja nepiekrist. Un tomēr citi tam mazliet pretojās – esot taču arī tik ticamas cilvēku biogrāfijas!

Tad viņš turpināja: “Es gan zinu, ka reiz kādam bija nodoms rakstīt arī par manu dzīvi. Kad es pirms dažiem gadiem bija pie šī vīra, viņš šo un to izvilināja no manis. Pēc tam viņš mani laipni ielūdza atkal atnākt. Bet es neiekritu slazdos.”
“Un tur arī sēž viens,” – viņš norādīja uz mani – “kuram ir kāds nodoms; bet...” Un tad nāca kategoriska pavēle: “Alfrēd, es tev aizliedzu jebkad rakstīt manu biogrāfiju!”
“Bet tēvoc, vai tu man liegsi to, ko drīkstētu darīt citi, kas tevi pazīst mazāk nekā es?”
“Arī tiem tas ir aizliegts!”
“Viņi tam nepiegriezīs vērību un darīs kā gribēs. Tādēļ būtu labāk, ja tu man to atļautu.”
“Bet tu to nemaz nespēj.”
“Kāpēc nē?”
“Alfrēd, vai tu zini, kādēļ es neesmu precējies?”
“Nē, tēvoc, to es nezinu.”
“Tad nu redzi, ka tu nemaz nevari aprakstīt manu dzīvi. Tu pat nezini, kādēļ es neesmu precējies.”
Tas bija pareizi, bet es vēl neatlaidos.
“Vai tad tam, ko tu tik brīnišķīgi esi piedzīvojis ar savu Dievu, ir jāiet aizmirstībā? Visiem tiem atgādinājumiem, no kuriem tiek daudz var mācīties? Vai tad tu negribi, lai arī citiem būtu kāda svētība no tavas daudzveidīgās pieredzes? Tēvoc, to nevar saprast, un tu to droši vien visā nopietnībā neesi pārdomājis.”
“Nu atmiņas par manu dzīvi – tas galu galā būtu kas cits.”
“Nu tad, tēvoc, atļauj man rakstīt atmiņas par tavu dzīvi.”
“To es tev neliegšu, tikai ne biogrāfiju! Vai tu man to apsoli?”
“Jā, es tev apsolu!”
Pusdienas pārtraukums bija beidzies, un es savu mērķi bija sasniedzis.
“Atmiņas par Samuēlu Celleru.”
Tātad biogrāfija nav gaidāma.

Vēl kāds piedzīvojums.
Es redzu Samuēlu Celleru lūgšanas zālē aiz katedras. Lūk, Rakstu mācītājs, kas no savas mantas izdod jaunas un vecas lietas, lūk, koks, kas stādīts pie ūdens upēm, kas nes augļus īstajā laikā.
Mana sirds sasila, kad par to domāju!

Līdz ar to pamodās tūkstošiem atmiņu: lūk, Dzīvības Vārdi, kas reiz kā bultas iespiedušās sirdī, kas ar debesu gaismu klīdinājušas tumsu. Es garā skatīju viņa mīļo tēlu, viņa skaidrās, dzidrās acis, dzirdēju viņa spēcīgo, skanīgo balsi. Tur tu stāvēji – un tur es sēdēju.
1910.g.augustā un septembrī gadu pirms viņa pēdējās slimības viņš savās apcerēs par Jāzepa dzīvi turējās pie Vārda: “Es mirstu, bet Dievs jūs piemeklēs” (1.Moz.50:24). Vēl dzirdu, cik aizgrābjoši viņš runāja par miršanu un savā manierē apstājās pie dažādiem bībeliskiem izteicieniem par miršanu: Man jānoliek šis telts mājoklis – šis laicīgais telts mājoklis top salauzts – kā es vēlos būt atraisīts, būt pie Kristus – Mūsu draugs Lācars arī jau guļ – Ņem, Kungs, manu dvēseli! – Un ņem arī manu garu! – Tu ļauj savam kalpam aiziet mierā u.t.t.

Tad viņš beidza runāt par miesīgo miršanu un, starp citu, pieminēja Rom.7:10: “Es dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, tad grēks palika dzīvs. Bet es nomiru, un izrādījās, ka bauslis, kas man bija dots uz dzīvību, deva man nāvi” un 2.Kor.6,9: “It kā mirdami, un redzi: mēs dzīvojam.”
No šīm Rakstu vietām viņš īsti izcēla trīs īsus teikumus:
Es reiz dzīvoju.
Es nomiru.
Tagad es dzīvoju.
Šie teikumi būtu rakstāmi arī par Samuēla Cellera dzīvi.

Viņa domas, apceros šos vārdus, bija šādas:
“Es reiz dzīvoju.” Mūsu dzīves iesākums ir brīnišķīgs, un reiz tai jābeidzas mūžīgajā godībā. Bet šī dzīves sākums bija bez bauslības. Tā faktiski bija bēdu pilna dzīve neziņā, grēkā un nāvē. Ārēji tā varbūt ir klausa, omulīga, jautra, bez ārējām cīņām un rūpēm, bet tomēr tā ir baiga dzīve.

“Es nomiru.” Tad manā dzīvē ienāca bauslība un dzīvības vietā man atnesa nāvi. Kas tā par nāvi? Ak, cik daudzi piedzīvo šo sabrukumu, šos draudošos parādus, kuru priekšā jānostājas kā maksātnespējīgam, šo galīgo bankrotu! Nākot bauslībai, grēcīgā sirds tai ilgi pretojās, bet galu galā tai bija jākapitulē. Jēkabs nespēja vairs ilgāk cīnīties un vēl lūdza: “Es Tevi nepalaidīšu vaļā, ja Tu mani nesvētīsi!”

“Tagad es dzīvoju!” Ko lai saku par šo dzīvi žēlastībā? Ak, tā ir brīnišķa, svētība dzīve!
Mani draugi! Pārbaudiet reiz savu dzīvi šo trīs teikumu priekšā! Tas ir ikviena kristieša īss dzīvesstāsts. Vienā no tiem jūs atradīsiet savu pašeizējo stāvokli.
Produkta informācija

Autors(i): Alfrēds Cellers
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valodas: Latviešu
Vākojums: mīkstie vāki
Lappuses: 208
Publikācijas datums: 2014
Size, cm (width, height): 9.99 x 9.99
ISBN: 9789984866871
Kategorijas

Latviešu
Grāmatnīca / Grāmatas
BibliotēkaK / GrāmatasK+
Komentāri uz Manna.lv

Atstājiet Jūsu komentāru!
Permalink

http://www.manna.lv/item/9789984866871.html
Mana Manna.lv | Rakstiet mums | Notikumi | Pievienot notikumu | Raksti | Palidzība | Lapas karte

 




© KIC Tava Izvēle 2008-2017
KIC Tava Izvēle Timoteja iela 1, Rīga, LV-1050
Tālr.: 67217712, 26522675, Fakss: 67217712, e-pasts: infomanna.lv
Izstrāde un atbalsts: Amizante